Jautājums skar senu tēmu!

Trīsistabu dzīvoklī mitinās seši cilvēki: vīrs, sieva, trīs bērni un vīramāte. Vīramāte vienu no bērniem pilnīgi „savākusi” sev, sēž mazā pie omas, neiziet pat no istabas, pie mammas pienāk tikai retu reizi, lai kaut ko paprasītu un atpakaļ. Pārējie divi vēl turas pie mātes.

Uz dzīvokli neviens nevar atnākt ciemos, jo vīramāte izturas ar nicinājumu pret citiem nevienam nav patīkami to klausīties, tiek noniecināta māte. Viss ko viņa dara /redz ir četrdesmit gadu strādāšanas stāžs psihiatriskajā slimnīcā, un tas, ka no deviņām vedeklām neviena nav laba, par ko liecina arī fakts, ka no 13 mazbērniem tikai šie trīs ir „spiesti” kontaktēties ar omu. Māte cer uz vīra atbalstu, bet tā vietā saņem tikai norādījumus, ka viņa māte ir laba un viss ko viņa dara un saka ir jādara kā viņa liek.

Dzīvokli mainīt ne vīrs, ne vīramāte nevēlas, jo viņus apmierina kā ir, un tas ka māte apmaksā visus komunālos un arī dārziņu. Ja māti kas neapmierina, var iet uz visām pusēm kopā ar bērniem, bet vienai ar nelielu algu un trim bērniem nav viegli. Arvien vairāk pārmet mātei nervozitāti un to, ka mājās viss ne tā notiek.

Jautājums, ko darīt, pie kā vērsties, lai galīgi „neiebrauktu auzās”?

Varbūt kāds var ieteikt kā rīkoties, jo spēka un nervu paliek arvien mazāk.

Cerot uz atbildi, Glorija

 

                                                            Atbilde.

      Pamatproblēma ir tā, ka jaunā ģimene nav atdalījusies no vīramātes. Izklausās, ka vīrs ir vairāk piesaistīts mātei nekā sievai. Normālā ģimenē likumdevējiem jābūt vīram un sievai abiem kopā. Te rodas iespaids, ka visu nosaka vīramāte.

      Sievai būtu jāmeklē ceļš, kā pašai noteikt savu dzīvi. Būtu ļoti labi, ja izdotos izveidot sadarbību ar vīru un varētu kopīgi lemt, kā rīkoties dažādās situācijās. Vīram būtu jāatdalās no mātes un jāsāk domāt par savu dzīvi, neatkarīgu no mātes. Varbūt vīrs un sieva kādā brīdī varētu apsēsties un mierīgi parunāties par to, kā katrs jūtas un ko sagaida nākotnē. Ja abi vēlas turpināt kopdzīvi, tad ir svarīgi izdomāt, kā tas varētu notikt. Ja vīrs grib turpināt dzīvot mātes paspārnē, tad sievai jāsāk domāt, kā parūpēties pašai par savu dzīvi.

      Palīdzēt var labu draugu padoms un atbalsts. Glorijai būtu jāmeklē veids, kā stiprināt ticību sev, kā cīnīties par sevi. Varētu palīdzēt psihoterapija, ja tas finansiāli būtu iespējams. Ja vīrs un arī vīramāte būtu ar mieru situāciju risināt, tad visi kopā varētu iet uz konsultācijām pie ģimenes terapeita. Varbūt rodas idejas, kā varētu vislabāk sadzīvot, vai kā jaunā ģimene varētu atdalīties no vīramātes.

      Šobrīd situācija ir traumējoša visiem ģimenes locekļiem. Cieš visi. Bērni iemācās, kā būt nelaimīgiem attiecībās. Tāpēc problēma ir jārisina. Vislabāk, ja problēmu varētu risināt visi kopā- vīramāte, vīrs un sieva.

      Šī problēma noteikti ir ļoti dziļa un satur daudz dažādus aspektus. Ceru, ka mana atbilde var dot kādas idejas, kā rīkoties tālāk.

                                                Vēlot veiksmi, Andris Veselovskis.