Atbilde.

 

      Spēja mīlēt ir atkarīga no daudzu dažādu faktoru kopsummas.

      Nozīme ir gēniem. Ir bērni, kuriem ir tendence ierauties sevī. Jebkuras attiecības ir sāpīgas, tādēļ cilvēks ieraujas sevī, dzīvo tādā kā vientuļā kapsulā. Tāds bērns labprātāk spēlējas viens. Bieži vecāki nespēj atrast ceļu uz tāda bērna sirdi. Pieaudzis šāds cilvēks dzīvo vientuļnieka dzīvi. Šim cilvēkam mīlēt pašam un ļaut sevi mīlēt citiem var būt ļoti grūti.

      Ļoti svarīgs faktors ir attiecības ar vecākiem un vecāku attiecības savā starpā. Nozīme ir tam, vai bērns ir mīlēts un vai viņš ir redzējis labu piemēru, kā vecāki mīl viens otru. Mīlestība ir vajadzīga bērnam jebkurā vecumā. Jo agrāk ir bijis mīlestības deficīts, jo lielākas grūtības mīlēt būs vēlāk. Ja māte ir bijusi pēcdzemdību depresijā, viņa nav varējusi sajust un piepildīt bērna vajadzības, tad pieaugušam cilvēkam var būt lielas bailes uzticēties, kādam tuvoties, mīlēt.

      Atraidījuma un attiecību zaudējuma pieredze var likt domāt, ka arī turpmāk attiecības nesanāks. It kā labāk vairs nemēģināt, lai sevi nesāpinātu vēlreiz. Cilvēks iemācās uzvesties tā, lai attiecības nesanāk. Viņš nemāk uzvesties tā, lai attiecības sanāktu.

      Es uzskatu, ka ir jātiecas uz to, lai cilvēks varētu izveidot mīlestības pilnas attiecības. Domāju, ka vairumā gadījumu ir iespējams sākt mīlēt sevi un citus. Ja cilvēks iet psihoterapijā, spēja mīlēt un veidot attiecības var attīstīties. Parasti ir nepieciešams ilgs un intensīvs darbs ar sevi. Jo agrīnākas un dziļākas ir problēmas saknes, jo ilgāka un intensīvāka būs nepieciešama psihoterapija.

      ,,Emocionālie gudrības zobi” var izaugt arī tur, kur iepriekš šķietami viss ir miris. Labvēlīgos apstākļos mīlestība var uzplaukt.

 

                     Lai izdodas mīlēt un tikt mīlētai!     Andris Veselovskis.