("Psiholoģijas pasaule" 2005.)

"Vai vēlme “aptvert visu pasauli” ir neirotiska? “Cilvēki tiek klasificēti nepārtraukti. Es izlasīju K. Hornijas viedokli, ka neirotiķis grib aptvert visu pasauli, lai iegūtu drošības izjūtu. Kā šādi cilvēki būtu atpazīstami tīri praktiski? Pēc kādām izpausmēm? Vai diletants, kas cenšas visu pa druskai izzināt? Man šķiet, ka no vienas puses tas nemaz nav slikti, jo specializējušies profesionāļi darbojas tikai katrs savā lauciņā, un viegli var rasties aizspriedumi un vēl visādas ķibeles. Bet dzīves jēga ir arī mācīties sadarboties. Būšu priecīga, ja palīdzēsiet izprast šo jautājumu.

Lasītāja no Cēsīm.”

Domāju, ka šī vēstule ir par savstarpējo sapratni. K. Horni ir domājusi kaut ko vienu, bet lasītāja ir domājusi par ko citu. Tāpēc arī ir radies jautājums un vēlme saprasties.
Lasot šo vēstuli, es cenšos saprast lasītāju. Rakstot atbildi, domāju par to, lai mani vārdi būtu saprotami un noderīgi viņai. Tāpat manu atbildi ietekmē fakts, ka manus rakstītos vārdus lasīs plaša auditorija. Grūtības atbildēt precīzi un noderīgi rada tas, ka nav iespējams lasītājai pajautāt vairāk – ko viņa ir domājusi, rakstīdama to vai citu vārdu vai teikumu. Tāpat es nevarēšu koriģēt savu atbildi, ja tā izrādīsies nesaprotama vai nederīga lasītājai.
Speciālisti apraksta un klasificē traucējumus, lai varētu vieglāk saprast cilvēku, kurš cieš, un lai varētu pēc iespējas efektīvāk palīdzēt. Savukārt, lasot jebkādu informāciju, mēs katrs izlasām kaut ko citu. Piemēram, lasītājai var rasties sajūta, ka profesionāļi noslēdzas savā lauciņā un negrib mācīties sadarboties. Var rasties sajūta, ka speciālisti it kā meklētu iespēju cilvēka normālu vēlmi izzināt pasauli pārvērst par patoloģiju, nosaukt par neirozi, tādā veidā nodarot cilvēkam sāpes.
Kā atšķirt neirotiķi no vesela cilvēka? Vai neirotiķis pats var saprast, ka ir neirotiķis? Vai tas viņam vispār ir vajadzīgs? Vai to var redzēt, skatoties no malas?
Neirotiķim “aptvert visu pasauli” liek iekšējs spiediens - “Vērtīgi cilvēki zin pa druskai no visa. Ja es kaut ko palaidīšu garām, nebūšu vērtīgs.” Tātad neirotiķis var sajusties vērtīgs, ja viņš atbilst noteiktiem kritērijiem – zināt pa druskai no visa, izskatīties tā un ne citādi, būt vienmēr laipnam, pelnīt noteiktu naudas summu, neizjust “sliktas” sajūtas, piemēram, dusmas vai bailes... utt., atkarībā no neirozes veida. Vesels cilvēks jūtas vērtīgs tāds, kāds viņš ir. Ja viņš grib uzzināt pa druskai no visa, viņš to dara, ja negrib, tad nedara. Viņš ir brīvs no iekšējiem konfliktiem. Uzsveru vārdu brīvs. Viņš izlemj pirkt zaļu mēteli, nopērk to un jūtas gandarīts. Taču neirotiķis, izdarījispirkumu, domā: “Varbūt vajadzēja pirkt lētāku. Varbūt vajadzēja pagaidīt atlaides. Šī krāsa patika man, bet nepatika vīram. Varbūt samainīt pret tādu, kāds patīk vīram...” - Te parādās tas, kā neirotiķis cenšas aptver visu pasauli.
Vēl viens neirozes kritērijs – cilvēks domā par to, vai viņš ir neirotiķis vai nav. Vesels cilvēks par to vispār nedomā. Viņš vienkārši dzīvo savu parasto dzīvi. Protams, arī ļoti slims cilvēks var nedomāt, ka viņam būtu kādas emocionālas problēmas: “tie citi ir slikti, es labs.”
Vai neirozi var atpazīt, skatoties no malas? Var, ja vien skatītājs pats ir pietiekoši vesels.
Piemēram, kolektīvā darbinieks X saka pārējiem darbiniekiem: “Jūs visi šodien tādi dusmīgi.” Darbinieki atbild: “Nē, mēs neesam dusmīgi. Toties tu gan no paša rīta izskaties tāds uzvilkts. Varbūt sastrīdējies ar sievu?” Kurš te redz pasauli pareizi un kurš nepareizi? Katrs var izdarīt savu pieņēmumu. Un katrs izdarīs pieņēmumu, kuru noteiks iepriekšējā dzīves pieredze.
Piebildīšu, ka psiholoģijā vai medicīnā lietotie termini sabiedrībā ikdienā iegūst pavisam citu nozīmi. Tas arī var radīt nesaprašanos starp speciālistiem un sabiedrību.
Piemēram, psihoterapeits domā, ka neirotiķis ir ļoti vesels cilvēks ar dažiem traucējumiem. Nespeciālists domā, ka neirotiķis ir ļoti slima, patoloģiska persona. Protams, ka neviens tāds negrib būt. Un vēl – vārds “neirotiķis vai neirotiķe” var tikt izmantots strīdā ar vīru vai sievu, lai apvainotu vai pazemotu otru.

Pilnīgi piekrītu lasītājai, ka ir jāmācās sadarboties. Speciālistiem ir jāmācās saprast tos, kas grib uzzināt ko vairāk par cilvēka iekšējo pasauli. Tāpat speciālistiem ir jāmāk pateikt vārdus tā, lai cilvēkiem tie būtu noderīgi. Savukārt cilvēkiem nevajadzētu baidīties vērsties pie speciālistiem ar jautājumiem. Nevajadzētu atkāpties arī, ja speciālistu atbildes un viedokļi nav pieņemami vai saprotami. Tikai dialogā var gūt patiesu savstarpēju sapratni. Un savstarpējai sapratnei ir milzūiga loma cilvēka dzīvē un sabiedrības dzīvē.

P.S. Žurnāla mājas lapā ir iespējams turpināt diskusiju un izteikt viedokļus par šo tēmu.
Es pats varētu izteikt savu viedokli vai atbildēt uz lasītāju jautājumiem kādā no nākamajiem žurnāla numuriem. Neuzskatu savu atbildi lasītājai par kaut ko izsmeļošu vai pabeigtu. Drīzāk ceru, ka ir sākusies diskusija un savstarpēja sadarbība ar lasītājiem.

Ar cieņu, Dr. Andris Veselovskis