(DELFI SIEVIETĒM 12.2005)

Jūtas vai manipulācija, jeb savu mazvērtības kompleksu apmierināšana?

 

Labdien. Iespējams, ka situācija nav nekāda oriģinālā, taču tā šoreiz ir skārusi mani, un radījusi pamatīgu sajaukumu manā dvēselē un dzīvē. Tādēļ ļoti svarīgs man būtu speciālista viedoklis. Man ir 30 gadi, esmu simpātiska sieviete, un par vīriešu trūkumu nevarētu sūdzēties, un arī kaut kāda pieredze attiecības ir.  Bet šobrīd es nesaprotu, - vai ar mani spēlējas, vai es esmu naiva muļķe, vai cilvēks ir slims vai nelietis... Man ir draugs, ar kuru kopā esam 7 gadus, bet nu jau kādu pusgadu manā dzīvē cenšas "ielauzties" vīrietis, kurš ir precējies, (viņam ir 40 gadu). Viņš arī ir pazīstams ar manu draugu. Jaunajam pielūdzējam pret mani ir gaišas un sirsnīgas jūtas, kuras viņš nemaz arī neslēpj. Cenšas aplidot ar ziediem un dāvaniņām, un pusdienām restorānos. Mēģina pārmānīt pie sevis darbā, izdomā kopīgus projektus, lai tikai es būtu ar viņu kopā. Līdz ar to mūsu tikšanās reizes ir parasti "it kā darba sakarā". Stāsta, ka viņš ir ļoti laimīgs brīžos, kad ir kopā ar mani, un galvenais, ka vēlas ar mani turpināt attiecības. Lutina mani un rūpējas. Katra mūsu tikšanās ir kaut kas īpašs, - gan viņam, gan man, - tās ir pilnas sirsnības un mīļuma. Es tajos brīžos jūtos ļoti laimīga un man liekas, ka esmu satikusi savu "lielo mīlestību". Domāju, ka to nespētu nospēlēt pat vislabākie aktieri. Bet mēs tā "platoniski" tiekamies jau kādu pusgadu, (ar pauzēm, jo viņam ir tendence pēkšņi pazust, - viņš iekšēji "uzlādējas ar mīlestību", un tad viņš mēdz arī pazust, un tad pēc kāda brīža bailīgi zvana). Skaidrs, ka es viņam neko nepārmetu, jo nekā jau starp mums nav. Ko tad lai pārmet, - to, ka es katru dienu gaidu viņa zvanu, (taču viņš man neko nav solījis)? Viņš dažādi cenšas "provocēt" mani uz "tuvošanos" - ar pieskārieniem, divdomībām, - bet kad es saņemos un mēģinu izrādīt vairāk kā draudzību, - viņš mani ātri "noliek pie vietas". Parasti tas izpaužas bēgot, it kā viņam pēkšņi kaut kur jāskrien... Jeb vēl trakāk - pēkšņi telefona sarunās uzrunāt uz "Jūs". Kad mēs atklāti vienreiz izrunājāmies, viņš man atzinās, ka es viņam ļoti patīkot jau kādus 6 gadus..., un viņš vēloties mani iepazīt labāk..., bet jocīgi ir tas, ka viņš man bieži sarunājoties uzsver, ka viņam ir sieva. Tātad, viņš nevēlas mani kā mīļāko, un sievu viņš negrasās pamest??? Bet ko tad viņam vajag no manis??? Kāpēc viņš man jauc galvu? Ja viņam interesētu sekss, tad viņam jau bija simtiem iespēju to izdarīt. Jo es vienreiz pati vēlējos viņu noskūpstīt, bet viņš negribēja:), un "sparojās pretī":) - nu absurds kārtīgs. Galvenais, ka man galvā ir pilnīgs haoss, jo es esmu viņā iemīlējusies, un redzu, ka viņam arī ir jūtas pret mani. Un nesaprotu, ko man darīt? Esmu no tā nogurusi. Jo es jau arī neesmu viena, man ir cilvēks blakus..., bet jūtu, ka no sava vīrieša esmu pilnīgi attālinājusies, jo spēju domāt tikai par to otru, kurš, iespējams, nemaz to nav pelnījis. Reizēm man ienāk prātā,  - ja nu viņš ir psihiski slims, kuram vajadzīga tā "iemīlēšanās stadija", lai varētu pilnvērtīgi dzīvot? Ja nu viņam ir nepieciešams šis pacēlums, lai varētu nodarboties ar seksu savas sievas guļamistabā? Zinu tikai vienu, nelietis viņš nav, jo viņš ir labestīgākais cilvēks, ko esmu jebkad satikusi. Un tā labestība neizpaužas tikai pret sievietēm:), - viņš ir ļoti izpalīdzīgs un labsirdīgs pret visiem apkārtējiem. Interesanti ir tas, ka viņa darba kolektīvā strādā ļoti jaunas un simpātiskas sievietes. Varbūt, ka viņš mani ir noskatījis kā sava "platoniskā harēma" kandidāti? Viņš ir emocionāls, bet nav muļķis. Viņš ir turīgs uzņēmējs ar ilgu, veiksmīgu gadu pieredzi. Viņš ir arī pietiekami vīrišķīgs un sportisks, un pirtī man bija iespēja redzēt, ka "mazā krāniņa" komplekss te arī nav. Bet kāpēc tā cilvēks rīkojas???? Kas notiek viņa galvā??? Kāpēc tā ir jādara, jo šķiet, ka viņš no sirds vēl man labu. Bet ja tā turpināsies, izjuks manas līdzšinējās attiecības, es kļūšu par "mūžīgi" gaidošo, jo man ir spēcīgas jūtas pret to cilvēku. Un jūtu, ka es pat sāku viņu attaisnot:). Un tas jau nekur vairs neder!! Tā es jūtos pirmo reizi.

 

P.S. Es pati ieņemu pietiekami labu amatu, lai būtu materiāli nodrošināta un pietiekami neatkarīga. Iespējams, ka viņš vēlas, lai es mainītu darbu, t.i. pārietu strādāt viņa uzņēmumā, pamestu savu vīrieti un tad kļūtu no viņa atkarīga, un tad viņš tuvotos, jo justos par mani noteicējs???? Vai tie nav kaut kādi briesmīgi audzināšanas stereotipi? Zinu tikai to, ka viņš nāk no ļoti stingras katoliskas audzināšanas.

 

Ar cieņu un paldies, ja uzrakstīsiet profesionāļa vērtējumu.

 

 

 

                                          Atbilde.

 

             Šādas problēmas ir ļoti izplatītas un mokošas. To pamatā ir nespēja veidot dziļas un noturīgas emocionālas attiecības. Šādu stabilu attiecību vietā tiek veidotas vairākas attiecības, kurās partneri atrodas ,,drošā” attālumā viens no otra. Ir sāpīgi tuvoties un ir sāpīgi šķirties. Parasti šo stāvokli uztur visstiprākās bailes- bailes palikt vienai(am). Ja raksta autore tuvosies vīrietim un teiks: ,,Es gribu, ka mums būtu tuvākas attiecības, gribu būt tava vienīgā sieviete”, tad iespējams, ka vīrietis viņu atraidīs. Tas ir ļoti biedējoši, jo sieviete sajutīsies viena un nevienam nevajadzīga. (Attiecības ar esošo vīrieti nav pietiekoši tuvas, lai radītu emocionāla piepildījuma un komforta sajūtu.) Jau šobrīd jautājuma autore savā dziļākajā būtībā jūtas viena. Abas esošās attiecības rada kopības ilūziju, kas ir kā pretsāpju tabletes mokošajām bailēm no vientulības.

             Notiek tā, ka jautājuma autore aizvien vairāk tiecās pēc attiecībām, kurām ir pilnīgi neskaidra nākotne. Viņa tiecas pēc vīrieša, kurš ir nesasniedzams. Tas nozīmē, ka ir kāda iekšēja ,,programma”, kura dzen iesaistīties bezcerīgās attiecībās. Šīs ,,programmas” cēloņi ir meklējami bērnībā.

             No malas viss var izskatīties vienkārši. Taču atrasties šajā situācijā un iziet no tās ir ļoti grūti. Ja cilvēki ar līdzīgām problēmām atnāk uz psihoterapiju, tad bieži paiet vairāki gadi pirms izdodas saprast, kas dzen tiekties pēc kaut kā nesasniedzama, kas liek ticēt sapnim, kurš nepiepildīsies. Garš ceļš ir ejams, lai cilvēks varētu iemācīties veidot drošas un stabilas attiecības.

              Par vīrieti.

Domāju, ka visvienkāršāk ir pajautāt viņam, kāpēc viņš dara tā, kā viņš dara. Lai saprastu ,kas notiek viņa galvā, ir ar viņu jārunā. Savādāk nav iespējams viņu iepazīt.

Acīmredzami ir tas, ka viņam ir kāda iekšēja vajadzība veidot šādas attiecības.

Ir grūti pateikt kaut ko vairāk par cilvēku, par kuru ir zināmi daži fakti, bet nav redzami viņa motīvi.

 

                                                Ar cieņu, Dr. Andris Veselovskis.