Labdien! Manam vecākajam dēlam rudenī būs 19 gadi, tikko viņš beidza vidusskolu. Situācija, kas mani uztrauc - viņš teju vai mērķtiecīgi pašizolējas. Beidzamajos gados viņš arvien ir sašaurinājis paziņu loku un praktiski neuztur attiecības ne ar vienu ārpus ģimenes.

 

Turklāt arī ģimenē - (mēs esam četri, otram dēlam drīz būs 14) – viņš kļūst arvien izvairīgāks un turas savrup gan no sarunām, gan kopīgiem pasākumiem. Agrāk viņš mēdza izprovocēt mani vai vīru uz sarunām, bet beidzamā laikā ir pilnīgi noslēdzies, it kā teiktu: "Lieciet mani mierā, kā es jūs lieku mierā."

 

Formāli viņš ir ļoti pieklājīgs. Ja ko lūdzu, neatsaka, tomēr nekad ar savu iniciatīvu, ar savu ierosmi.

 

Es, protams, redzu, ka tas nav sācies vienā dienā un arī ne šogad. Līdz 7. klasei viņam bija diezgan draudzīgas attieksmes ar klases biedriem. Tai laikā viņš sāka spēlēt ģitāru  un kopā ar klases biedriem izveidojās grupa. Taču, pamatskolu beidzot, puiši aizgāja mācīties uz dažādām skolām. Sākumā viņi vēl turējās kopā, bet mans

dēls pamazām attālinājās, norobežojās, jaunus draugus, jaunas attiecības nenodibinot. Vidusskolas klasē viņš turējās pavisam malā, pēc klases audzinātājas teiktā - tikpat kā nesarunājās ne ar vienu.

 

Viņš ir nopietni aizrāvies ar mūziku, agrāk apmeklēja privātskolotājus, nu jau pāris gadus mācījās  vakara mūzikas skolā. Tomēr arī šajā jomā viņš ir izvēlējies būt vienpatis un beidzamajā laikā nav atsaucies aicinājumiem spēlēt ansambļos vai uzstāties. Tagad pēc skolas beigšanas, nu jau gandrīz mēnesi viņš tikpat kā nespēlē, kaut agrāk to varēja darīt stundām un pat dienām. Ģitārai ir saplīsušas divas stīgas, bet viņš iztiek kā ir...

 

Par nākotnes plāniem viņam skaidrības nav. Šogad meklēs kādu darbu un tad jau tālāk redzēs. Sarunās par to, kā viņš gribētu savu dzīvi, dēls ir teicis, ka viņam gribas kļūt patstāvīgam, aiziet kaut kur citur dzīvot.

 

Agrāk diezgan daudz runājām, kā viņš jūtas, bet beidzamajā laikā jūtu, ka viņā ir lielas dusmas. Dēls atzīst, ka tā ir - bieži vien viņš iekšēji kritizē mani, bet uz āru to izpauž vien nerunīgumā. Gribētos, lai varam nenest dusmu pauniņas uz muguras. Īsti arī nezinu, kā izturēties pret viņā dusmām.

Ko darīt šai situācijā? Mani uztrauc tas, ka viņš norobežojas no citiem. Protams, man ir sāpīgi, ka starp tiem esmu arī es.

 

 

 

                                            Atbilde.

 

      Jūsu satraukumam ir pamats- dēls kļūst aizvien noslēgtāks, viņam zūd kontakts ar ģimeni un apkārtējiem. No vēstules rodas iespaids, ka viņam nav intereses un prieka par apkārt notiekošo. Domāju, ka viņš jūtas slikti.

      Lai saprastu, kas ar viņu notiek, būtu jāpavada laiku ar viņu kopā un jārunā par to, ko viņš domā. Jūs redzat, ka viņš ir dusmīgs. Jums būtu jārunā par to, ko Jūs redzat. Lai viņš vienkārši pastāsta par to, ko viņš domā, par ko viņš dusmojas. Tā būs iespēja uzzināt, ko viņš domā, kas patiesi viņu satrauc. No dusmām nevajadzētu baidīties. Dusmas parāda, ka Jūsu dēls ir neapmierināts. Jums ir iespēja uzzināt, ar ko viņš ir neapmierināts. Ja Jūs to uzzināsiet, iespējams, radīsies iespēja palīdzēt. Šobrīd nav zināms, ko viņš pateiks, kā saruna varētu risināties tālāk.

      Jūs nezināt, kā izturēties pret viņa dusmām. Iespējams, Jums ir kādas grūtības, redzot vai dzirdot viņu dusmīgu. Dusmas būtu jācenšas izprast. Dusmām parasti ir savi cēloņi. Ja neizdodas ar dusmām sadzīvot, tad parasti rodas problēmas. Tas, ko Jūs varat darīt vispirms, ir vienkārši pamēģināt ,,iejusties viņa ādā’’- klausīties un mēģināt sajust, ko viņš jūt, un saprast, ko viņš domā, kāda pasaule izskatās, skatoties ar viņa acīm. Pacentieties sajust to, kas viņu nomāc, kas viņu sadusmo. Droši vien, ka tas neizdosies uzreiz, bet ar laiku pamazām tam vajadzētu izdoties. Ļoti svarīgi, lai viņam rastos sajūta, ka Jūs patiesi interesējaties par viņu, ka Jūs patiesi viņu saprotat, ka Jūs patiesi esat ar viņu. Tad, kad kopābūšanas sajūta būs atjaunojusies, jūs abi kopā varēsiet parunāt vairāk par to, kas Jūs katru satrauc. Būs iespēja sākt meklēt risinājumus.

      Ja komunikācija neizdodas uzreiz, nevajadzētu apstāties. Būtu jāmeklē ceļš caur tēmām, kuras dēlu interesē, kuras viņam tuvas. Iespējams var parunāties par mūziku. Vadoties no savas pieredzes un sajūtām, domāju, ka komunikācija ar Jums dēlam ir ļoti svarīga. Norobežošanās no ārējās pasaules parasti sargā no kādām sāpīgām emocijām vai domām, kuras rodas komunicējot ar apkārtējiem.