|
Vai gribam būt veseli? Gatavojot rakstu pārrakstījos. Uzrakstīju- vai gribam būt? Prātā nāca Šekspīra traģēdijas vārdi: “Būt vai nebūt – tāds ir jautājums. Šekspīrs, Hamlets Sižets īsumā. Lai iegūtu karaļa troni, Dānijas karaļa brālis nogalina karali. Karaļa dēls Hamlets cīnās pret netaisnību- viņš cenšas nogalināt tēva slepkavu. Bojā iet gan Hamlets, gan tēvabrālis- tēva slepkava. Sižets atgādina mūsdienās notiekošo traģēdiju. Cilvēki cīnās par karaļa troni- labklājība, panākumi, veselība. Šajā cīņā viņi iznīcina viens otru un paši sevi. Uzvar nāve un slimības. Veselības ministrs, ārsti, pacienti- visi grib kāpt karaļa tronī. Visi cīnās par veslību un labklājību. Kaut kāda iemesla dēļ viss aiziet šķērsām. Cenšoties sasniegt labos mērķus traģēdijas dalībnieki sāk grūstīties, savaino viens otru un paši sevi. Nāve, naids un slimības netraucētas kāpj tronī.
Šis raksts tapis laikā, kad valstī ir daudz diskusiju par veselības aprūpi, tās nepietiekamo finansējumu, par sešiem policistiem, kas gada laikā izdarījuši pašnāvības. Nesen uzzināju, ka smagi saslimuši mani divi kolēģi ārsti, vēl jauni vecumā no 45 līdz 50 gadiem. Pievienošu divus citātus no masu mēdijiem: ,, Lai gan pērn Veselības ministrijas izsludinātais onkoloģiskās modrības gads saasināja uzmanību uz šo saslimšanu, tomēr būtiskas pārmaiņas tas nenesa, intervijā LTV raidījumam “Rīta Panorāma” sacīja Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas vadītājs Romualds Ražuks (“Vienotība”).” Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība (LVSADA) kritiski vērtē topošās valdības deklarācijas projektu. Neraugoties uz minēto, valdība 2016. gada budžeta projektā veselības nozarei ir atvēlējusi vien 3,0% no iekšzemes kopprodukta (IKP), kas ir vēl mazāk nekā pērn (salīdzinājumam: vidēji ES veselības aprūpei valdības atvēl 7,3% no IKP, bet jaunajās dalībvalstīs – aptuveni 5% no IKP). Strādāju par ārstu septiņpadsmit gadus. Karjeras sākumā biju naivs. Domāju, ka palīdzēšu cilvēkiem kļūt veseliem. Biju iedomājies, ka cilvēki ņems vērā manus ārsta ieteikumus un labprāt pielietos manas gadiem ilgi krātās zināšanas. Es priecāšos, ka cilvēki kļūs veselāki, pacienti atlabs un pielietos zināšanas, lai rūpētos par savu veselību mūža garumā. Saskāros ar skarbo realitāti. Realitātē pacienti vēršas pie ārsta smagā krīzē- brīdī, kad viņu veselība ir sabrukusi. Viņi gaida no ārsta palīdzību krīzi pārvarēt, bet nemaz neinteresējas par to, kā būt veseliem turpmāk. Visu specialitāšu ārsti saskaras ar to, ka cilvēki pie ārsta vēršas novēloti. Ļoti reti atnāk pacienti, kuri grib ārstēties, tikko veselība sāk pasliktināties. Pie ārsta-psihoterapeita cilvēki atnāk brīdī, kad kaut kas ļoti traumējošs ir noticis. Piemēram. Ir sabrukušas attiecības vai ģimene. 90% gadījumu cilvēks investē laiku un naudu, lai sadziedētu brūces- pēc attiecību sabrukuma tie visbiežāk ir mēneši. Pēc tam, kad lielās sāpes mazinājušās, cilvēki vairs neinteresējas, kā kļūt veseliem- kā iemācīties veidot pietiekoši labas ilgstošas attiecības. Cilvēki veido nākamās attiecības, kuras atkal sabrūk traumējot fizisko un garīgo veselību. Mani kolēģi- citu specialitāšu ārsti stāsta apmēram to pašu- pārsvarā pacienti nepilda ārstu ieteikumus. Īpaši naidīgi tiek uztverti kolēģu ieteikumi, kas vērsti uz to, lai pacienti mainītu dzīvesveidu no neveselīgāka uz veselīgāku. Ir ļoti grūti pierunāt pacientus regulāri lietot asinsspiedienu mazinošas zāles arteriālas hipertenzijas gadījumā. Vēl grūtāk ir iedrošināt arteriālās hipertenzijas pacientu dzīvot veselīgāk, piemēram, katru dienu stundu staigāt kājām. Pārsvarā sabiedrībā nav izpratnes par to, kā būt veseliem. Ir jāsaprot, ka tikai gadiem ilgi veselīgi dzīvojot, cilvēks pats var pagarināt savu dzīves ilgumu un uzlabot dzīves kvalitāti. Ārstēšanās krīzes situācijā palīdzēs tikai pārvarēt krīzi. Mums apkārt nemitīgi ir vīrusi un baktērijas. Cilvēks saslimst tad, kad kad mikroorganismi kļūst stiprāki par organismu. Stiprinot organismu, var mazināt saslimstību. Lai nerastos slimības, ir visas dzīves garumā jākopj un jāstiprina sava veselība- fiziskā un emocionālā. ,,Slimību ārā, veselību iekšā,” tā teica viens man pazīstams labs ārsts. Tikai veselība var izstumt slimību. Vai otrādi, ja cilvēks dzīvo neveselīgi, atnāk slimība. Nemitīgi notiek dialektiska mijiedarbība cīņa starp veselību un slimību. Pārsvarā cilvēki nesaprot, ka veselība ir jāstiprina visu dzīvi. Ļoti minimālas ir cilvēku zināšanas par emocionālo veselību. Nedaudz gribu parunāt par to, kā top jaunie ārsti. Manuprāt tas labi atspoguļo procesus sabiedrībā kopumā. Jaunie ārsti mācās ilgi un intensīvi. 9-11 gadus viņi mācās un izdzīvo pārslodzes, pārmērīga stresa apstākļos. Liela daļa studijas neiztur. Daudzi nonāk smagā depresijā, izdeg fiziski un emocionāli. Viņi ļoti intensīvi mācās ārstēt slimības. Iegūtais zināšanu apjoms ir milzīgs. Vienlaikus viņi iemācās ļoti neveselīgu, destruktīvu dzīvošanas modeli: ,,Dodot gaismu sadegu.” Jaunie ārsti iemācās pārstrādāties, izdegt, uzņemties atbildību citu vietā. Mūsu izglītības sistēmā maz tiek mācīts, kā būt veseliem. Ir izpētīts, ka veselību rada cilvēka enocionālā labsajūta, kas rada veselīgu dzīvesveidu. Vitāli svarīgi ir izveidot labu pašapziņu, spēt veidot labas attiecības ar cilvēkiem. Jo vairāk cilvēkam labu attiecību, jo ilgāk viņš dzīvo. Vitalitāte, pozitīva domāšana, spēja izdzīvot ātri mainīgos apstākļos. Tieši šo īpašību attīstīšana var padarīt cilvēkus veselākus. Grūti saprast, ja jau gribam būt veselāki, kāpēc jaunajiem ārstiem ,,jāsadeg”. Ja ārsts ir ,,sadedzis”, kā viņš ar savu piemēru varēs iedvesmot citus cilvēkus būt veselākiem. Vai varam mūsu valstī runāt par labām komunikācijas prasmēm, ja dažādu iestāžu darbinieki, tai skaitā arī ārsti nestādās priekšā, uzsākot sarunu ar klientu vai pacientu. Aprakstīšu situāciju, kurā nonācu pēc tam, kad vasarā pirms dažiem gadiem sagriezu kājas īkšķi. Tiek nosaukts mans uzvārds un kāds vīrietis baltā halātā aicina ieiet kādā telpā. Neko nepaskaidrojis, vīrietis iziet. Pēc desmit minūtēm ienāk trīs vīrieši baltos halātos. Neviens nesveicinās un nestādās priekšā. Prātā minu, ka tas vecākais varētu būt ārsts, divi jaunākie varētu būt studenti. ,,Vai jums ir tas lauztais pirksts?”, vecākais vīrietis enerģiski jautā. Apmulstu, jo nesaprotu, ar ko runāju un par ko īsti. Tomēr spēju atrast pareizo atbildi: ,,Nē man ir sagriezts labās kājas īkšķis.” Trijotne izskatās vīlusies un klusēdami aiziet. Te es apstāšos, lai nedaudz paanalizētu situāciju. Ja cilvēki nemāk sasveicināties, stādīties priekšā, uzsākt sarunu, radīt labvēlīgu gaisotni, par ko tas liecina? Varbūt tas nozīmē, ka cilvēki paši sev nav vērtība. Varbūt cilvēki nav vērtība arī viens otram? Un vai veselība ir vērtība? Varbūt tiešām veselība ir redzēt slimības, arstēt slimības, neredzēt saslimušo cilvēku? Bet tad sanāk, ka vērtība ir slimība, nevis veselība. Centīšos situāciju aprakstīt nedaudz pastāstot par depresiju. Depresija ir viens no biežākajiem pašnāvību cēloņiem. Mūsu sabiedrībā depresija ir plaši izplatīta. Visbiežāk depresijas izpausmes netiek atpazītas- vispērējs nogurums, veģetodistonija, ,,attiecības kļuvušas par rutīnu”, negribas iet uz mājām, negribas tikties ar draugiem, negribas iet uz darbu, bezmiegs, pārstrādāšanās. Bērnu un pusaudžu vidū depresija visbiežāk izpaužas kā nevēlēšanās mācīties. Šie simptomi parasti nekļūst par pamatu satraukumam. Kurš gan nav jutis kaut ko no iepriekš minētā? Vai dēļ šiem simptomiem būtu jāceļ trauksme? Varbūt trauksmi nevajadzētu sacelt. Taču nepatīkamo stāvokli būtu jāierauga un jāmeklē risinājums. Iespējams, ka negribas iet uz darbu, jo darbs nepatīk. Risinājums varētu būt jauna darba atrašana. Ja attiecībās ir ,,slikti”, jāmācās veidot attiecības. Problēmas risināšanai jābūt enerģiskai un aktīvai. Ja problēma netiek risināta, depresija nostiprinās un izplešas. Ja nepatīk darbs, bet cilvēks turpina to ,,pieciest”, sāk nostiprināties destruktīva domāšana- mūsu valstī tāpat laba darba nav, ja mēģināšu atkal nekas nesanāks, labāk neko nemainīt. Šādas domas pievelk citas negatīvas domas- es neesmu īsts vīrietis, jo nemāku daudz nopelnīt, es slikti izskatos, nekur negribas iet, jo ar savu klātbūtni apgrūtināšu citus.... Tā turpinot cilvēks var nonākt līdz pašnāvībai. Te nedaudz paskaidrošu, kā strādā depresija. Līdzīgi kā vēzis barojas aprijot veselās organisma šūnas, tā depresija pamazām pārņem savā varā un ekspluatē cilvēku. Depresīvās domas pamazām nomāc veselīgās domas un beigās pats cilvēks baro depresiju, domādams negatīvas domas. ,,Man neizdosies atrast labu darbu,” ,,Neviens vīrietis mani tādu nesmuku negribēs,”,,Citiem sanāk labāk, man sliktāk”.... Jo ilgāk cilvēks šāda veida domas domā, jo vājāks kļūst, bet depresija ar katru dienu kļūst stiprāka un trenētāka. Ja Dievs guļ, Velns dara savus ļaunos darbus. Ja cilvēks nemāk domāt pozitīvi, Velns ar saviem neatvairāmajiem kārdinājumiem būs klāt ka likts. Depresija pārņem cilvēku savā varā parasti strādājot slepeni. Visbiežāk cilvēks nemaz nezin, ka atrodas depresijas varā. Cilvēks strādā pārmērīgi un ir hroniski noguris. Velns viņu kārdina:,, Ja strādāsi vēl vairāk, nopelnīsi vairāk naudas un būsi laimīgs.” Cilvēks strādā vēl vairāk līdz nonāk smagā depresijā vai saslimst ar fizisku slimību, cits pārguris aizmieg pie stūres. Depresija ir ļoti gudra un viltīga. Tā izraisa konfliktus starp cilvēkiem, izraisot atkārtotas traumas. Viena no destruktīvām shēmām, kura efektīvi strādā sagraujot cilvēku dzīves ir šāda. Sabrūk attiecības, sieviete paliek viena. Viņa izjūt neciešamas sāpes, sirds dziļumos viņu pārņem bezcerība, mazvērtība. Depresija cenšas sievieti paralizēt. Ja viņa domātu, ka pati pie visa vainīga, kļūtu vēl grūtāk. Te sāk strādāt psihiskās aizsardzības- domāšanas programmas, kuras pasargā cilvēku no neizturamām sāpēm. Aizsardzības programma piedāvā šādu risinājumu- tu esi laba, nelaime ir tā, ka Latvijā nav īstu vīriešu, viņi visi tādi nespējīgi. No šādām domām uzreiz paliek vieglāk. Destruktīvo domu mudžeklis, kas mocīja sievieti, tagad gāžas pār kādu citu. Vīrietis ir atbildīgs par to, ka es jūtos slikti. Naids tiek vērsts pret vīrieti. Visi vīrieši, kas grib pietuvoties, tiek sabombardēti- sievietes acīs viņi kļuvuši vāji, bezpalīdzīgi, nevajadzīgi. Un sieviete kļūst it kā pašpietiekama. Līdzīgi dara arī vīrieši. Arī viņi sāk uzbrukt sievietēm atklātākā vai slēptākā veidā. Kā zināms karā nav uzvarētāju. Karojošās puses pamazām noasiņo un slīgst aizvien dziļākā purvā. Aprakstītajā piemērā ir redzams, ka iesaistītās personas, gribot justies labāk, dara kaut ko kas noved pie pilnīgi pretēja mehānisma. Kaut kas līdzīgs notiek arī valsts mērogā. Visi gribam būt veselāki. Vienlaikus atvēlam veselības aprūpei divreiz mazāk līdzekļu no IKP nekā citās ES valstīs. Mēs paši- Latvijas iedzīvotāji kaut ko tādu darām, kas grauj pašu veselību. ,,Vai pacelt ieročus pret posta jūru? Un izbeigt visu.” Kā darīja Hamlets....Un gāja bojā. Ja cilvēki neprot sadarboties, komunicēt tad cīņa pret slimībām pārvēršas par cīņu vienam pret otru. Tāpat ļoti enerģiski cilvēki iznīcina paši sevi, par ko liecina lielais pašnāvību skaits, depresijas un izdegšanas plašā izplatība. Par veselības saudzēšanu, kopšanu un stiprināšanu darbošanās karstumā pavisam tiek aizmirsts. Vai ir iespējams pamosties un pārtraukt destruktīvos mehānismus? Vispirms būtu jāsaprot, kas īsti notiek. Jāmācās skatīties uz sevi no malas. Jāmācās kritiski analizēt, kas notiek sevī un kas notiek pasaulē apkārt. Ļoti bieži cilvēki neredz sevi un neredz citus cilvēkus. Mūsdienās bieži cilvēki skatoties sevī ierauga tukšumu. Cilvēks nevar sajust savas jūtas, pārdzīvojumus. Viņš neizjūt sevi kā vērtību. Tad par vērtību kļūst kaut kas ārējs- labs amats, vai kāda darbība- būvēt māju vai tagad moderni ir ienīst un cīnīties pret bēgļiem. Vai kādu sabiedrību vai cilvēku ir iekšēji bagātinājis naids pret bēgļiem? Vai naids var kaut ko radīt? Gaismu nevar radīt cīņa ar tumsu. Var radīt nedaudz gaismas sevi sadedzinot. Gaismu var iedegt, sargāt un iemīlēt. Nosargāt, pavairot gaismu- tas ir gadiem ilgs pacietīgs darbs. Tas var nelikties tik aizraujoši kā cīnīties ar tumsu, sakaut ienaidnieku. Lai varētu skaisti spēlēt mūzikas instrumentu, visu laiku ir jāvingrinās. Par veselību un attiecībām jārūpējas katru dienu. Puķes jālaista regulāri. Mīlestība sevī katru dienu ir jāaizsargā no skaudības, bailēm, naida. Un karaļa tronis? Parasti, rāpjoties tronī, cilvēks sagrauj sevi un citus. Tronis kļūst par lamatām un cilvēks par upuri.
Varbūt tomēr ir vērts padomāt, kā kļūt iekšēji bagātākiem, kā attīstīties, pilnveidoties. Varbūt tomēr jāmācās komunicēt? Un mīlestība? Mīlestības pavairošana varētu vairot veselību. P.S. Skatoties no kādas tālas planētas, droši vien būtu interesanti vērot, kā cilvēki dzīvo, cik kaislīgi un cik aizrautīgi.
Publicēts Delfos 2016. gada martā. |
||||||||
|
