|
Psihoterapeita ceļš – attīstības vai destrukcijas ceļš? (Lekcija Rīgas Geštalta institūta 14. Konferecē) Nevaru būt balts
Es nevaru būt balts un tas nav iespējams, Jo visam vienmēr jābūt līdzsvarā. Ir jaunas dienas sākums, citi gals, Prom ejot, tevi sauc kāds atpakaļ.
Apskaidrība nāk, bet skaidrāks nekas nekļūst. Kāpēc nemiers tāds, viss beidzot skaidrs taču! Kaut kas tevī dzimst, tu nezini kas notiek. Nav kas pārtulko šos brīdinājumus. Vien vēlāk teiksi tu - es nojautu. Bet būs par vēlu draugs, jau noticis tas būs.
Ikdiena ir nieks pret pasauli tik plašo. Nekauc, paraugies aiz savām četrām sienām. Izlem, nebaidies, kas svarīgāks par visu Maizes rieciens biezs? Vien pašapmāns. Bet varbūt nojausma, kas esi tu, kāpēc? Un ko tu vispār dari šeit, pie velna, ak, Dievs!
(Ralfs Rubenis, gupa ,,Tranzīts”) *** Psihoterapeita ceļš – attīstības vai destrukcijas ceļš? Cilvēks – tā ir nemitīga cīņa, pretējo spēku nepārtraukta sadursme. Mūsos nemitīgi cīnās radošais ar destruktīvo. Zigmunds Freids šos milzīgos pretējos spēkus dēvēja par dzīves dziņu un nāves dziņu. Eross rada, Tanatoss iznīcina. Šie pretējie spēki vienlaikus ir mūsos un nemitīgi cīnās savā starpā. Cilvēkā ir radīšanas instinkti un iznīcināšanas instinkti. Radām bērnus, priecājamies par tiem, sargājam tos. Ārstējam cilvēkus. Būvējam brīnišķīgas mājas. Taču vienlaikus notiek arī pretēji procesi – varmācība, pazemošana, varaskāre, intrigas, nodevība. Tā ir nemitīga cīņa, kas notiek arī globālākos mērogos - ģimenes, sociālās grupas, kolektīva, nācijas u.c. ietvaros. Daudzi autori uzskata, ka jau cilvēka gēnos ir ielikta iznīcināšas tieksme, turklāt ļaujot pat gūt no tā baudu. Daudzi cilvēki, kas pērti bērnībā, tās laikā piedzīvojuši orgasmu. Varmākam baudu savukārt sagādā spīdzināt upuri. Bauda ir nodarīt kādam pāri un bauda var būt saplūdusi ar ciešanām. Tās ir vienas no galējām izpausmēm, tomēr mēs neviens neesam balts un pūkains, ikviens taču zina tādu sajūtu kā „ļauns prieciņš”, vai ne? J Mūsos dzīvo gan naids, gan skaudība, vēlme dominēt, bauda uzvarēt kādu. Ikdienas dzīvē redzam, cik patiess ir arī teiciens – no mīlestības līdz naidam ir viens solis. Vīrs un sieva, kas mīlējuši viens otru gadiem, pārvēršas par naidpilniem varmākām, kas sāpina viens otru un tiesājas gadiem, cenšoties nodarīt otram pēc iespējas vairāk pāri. Pie tam bieži bauda nodarīt pāri otram ir svarīgāka par bērnu labklājību. Netiek domāts arī par savu un bijušā partnera veselību. Naids kļūst akls, tāpat kā mīlestība pirms tam bija akla. Realitātē gan parasti šķiet, ka tie citi ir „ļaunie”. Es nē. Es centos, bet tas otrs… Te varam ņemt arī jebkuras polarizētās grupas. Homoseksuāļi un heteroseksuāļi. Pasniedzēji un studenti. Valdība un iedzīvotāji, utt. Vienmēr tie ,,citi’’ ir sliktie, ,,mēs” - labie. Projekcijas mehānisms strādā perfekti. Cilvēks nespēj atzīt naidu sevī, tādēļ strādā psihiskās aizsardzības, ieliekot nevēlamās jūtas citos cilvēkos. Tomēr katrā cilvēkā ir gan radošie, gan destruktīvie spēki. Psihiatrijas profesors Caune teica, ka katram ir sava blusa, kurš domā, ka viņam nav nevienas, tam ir divas. Pie tam nāves dziņa parasti darbojas slepeni. Revolūcijas arī sākas ar cēliem nodomiem, bet tad „apēd savus bērnus”. Sadomazohistiskā ģimenē abi partneri parasti arī cenšas darīt to labāko. Jo vairāk cenšas, jo vairāk viens kļūst par upuri, otrs - par sadistu. Destruktīvie spēki aizvien meklē iespēju izpausties, turklāt viltīgi maskējas aiz radošajiem spēkiem. Viens moments – un robeža NEMANOT pārkāpta! *** Cīņa notiek dažādos līmeņos - materiālajā un garīgajā, sadzīviskajā un kosmiskajā u.c. Un – arī psihoterapeita prātā! Visi tie paši procesi, kas notiek sabiedrībā, citos cilvēkos, notiek arī psihoterapeita prātā. Tāpat cīnās radošais ar destruktīvo. Psihoterapeits ir pakļauts milzīgiem kārdinājumiem. Un ik pa brīdim padodas kārdinājumiem un sāk kalpot destruktīviem spēkiem. Šīs lekcijas mērķis ir mudināt sevi un citus nemitīgi būt modriem un pieskatīt katram sevi un vienam otru. Jāatceras, ka destruktīvie spēki visu laiku meklē iespēju izpausties.
Psihoterapeita profesija – aizraujoša, bet bīstama un riskanta! *** Kas tad ir šie lielie, ļaunie kārdinātāji? Centīšos tos sadalīt grupās, bet parasti viņi viens ar otru sadarbojas. Vislielākais, manuprāt, ir iespēju un varas kārdinājums. Gribu būt labāks, VĒL labāks, AIZVIEN labāks! Vēl vairāk strādāt, VĒL vairāk un labāk, būt vēl varenāks! Esmu Dieva vietā pacientiem! Labais tētis/mamma! Var pāraugt: Omnipotencē, visvarenībā, perfekcionismā, iedomībā. Esmu perfekts, nekļūdīgs, varens, labāks par citiem! Strādājot par psihoterapeitiem, varam celt savu pašapziņu, nemitīgi varam kļūt stiprāki, potentāki. Klienti atnāk bezpalīdzīgi, izmisuši. Klienti ļoti uzticas. Mums ir dota liela vara ietekmēt klienta dzīvi. Mēs reāli palīdzam. Klienti mainās, kļūst stiprāki. Tas dod terapeitam lielu potences sajūtu. Personīgā terapija, komunikācija ar kolēģiem palīdz kļūt stiprākiem. Mēs pilnveidojam savas prasmes, kļūstam aizvien efektīvāki. Mācāmies un pilnveidojamies. Taču potence un vara var pāraugt par omnipotenci un iedomību. Parasti rodas kārdinājums sagrābties vēl vairāk varas un būt vēl spējīgākam un perfektākam. Kurš gan negrib būt ļoti labs terapeits? Pats to nepamanot, psihoterapeits saindējas ar perfekcionismu un visvarenību. Šīs īpašības psihoterapeita zemapziņa slēpj no apziņas īpaši rūpīgi. Saprotams, ka arī augļi, ko dod perfekcionisms un visvarenība, ir ļoti saldi. Nereti psihoterapeits mēdz uzskatīt, ka tieši viņa lietotā psihoterapijas metode ir vislabākā. Viņš netic, ka citas metodes varētu darboties tikpat labi. Bieži pasmīkņā par kolēģiem vai pat agresīvi uzbrūk. Vienlaikus tie paši psihoterapeiti, kas noniecina kolēģus, sludina domāšanas brīvību, vienlīdzību, iecietību. Te uzreiz tiek iegūti daudzi saldi un indīgi augļi: 1. Es esmu perfekts, zinu patiesību labāk par citiem. 2. Es esmu varens- tiesīgs izlemt, kas ir labāk klientam, kas ir sliktāk. 3. Es esmu nekļūdīgs, ja kaut kas neiet terapijā - tā ir pacienta vaina. 4. Es esmu labāks par citiem- sevi paceļu, citus uzvaru. Šī ir ļoti kārdinoša, patīkama un arhaiska aizsardzība. „Arhaiska” – jo tās pamatā ir ļoti dziļas narcistiskas vēlmes, kas piemīt katram cilvēkam. Bērnos tas ir spilgti redzams- gribu būt vismīlētākais, visskaistākais, visgudrākais. Taču pieaugušajiem it kā šīm vajadzībām nevajadzētu būt izteiktām (it īpaši psihoterapeitam- jārūpējas par klientu, jābūt neitrālam, labvēlīgam, jābūt pašpietiekamam. Arī savā dzīvē.). Realitātē katrā cilvēkā ir narcistiska vēlme tikt apbrīnotam. Piemēram, ja kolēģu vai draugu grupā kaut ko pasakām, vienmēr gaidām, ka apkārtējie pozitīvi reaģēs. ,,Jūs tikko pateicāt kaut ko ļoti vērtīgu!”- tas silda un ceļ spārnos. ,,Aizsardzība” - jo perfekcionisms un visvarenība sargā no neizturamas realitātes. Realitātē psihoterapeits bieži saskaras ar neziņu, nespēj palīdzēt tik daudz, cik būtu gribējies, jūt izmisumu, cieš sāpes līdz ar klientu un ir ļoti vientuļš savā profesijā. Arī kolēģi nemaz tā nesteidzas apbrīnot. Kolēģi bieži konkurē, cenšas parādīt, ka viņi ir labāki, meklē mūsos trūkumus. Ja jau aizsardzība ir tik varena, kādēļ tā ir ,,inde” un destruktīva? Visvarenība tiecas aizvien pieaugt. Cilvēks nonāk kalna virsotnē- augstāk par citiem, taču pavisam viens. Augstāk par kolēģiem, augstāk par klientiem un augstāk par reālo dzīvi. Uzskata, ka tieši veiksmīgam psihoterapeitam ir lielāks risks nokļūt visvarenības varā. Terapeits efektīvi strādā, klienti nāk, jūtas labāk, maksā naudu. Psihoterapeitam rodas sajūta, ka viņš zin labāk par citiem. Klientu plūsma to apstiprina. Ja kolēģi izsaka aizrādījumus, varbūt viņi to dara aiz skaudības. Psihoterapeita prāts izstrādā nākamo triku- padara sevi baltu, kolēģi melnu. Starp ,,veiksmīgo” terapeitu un kolēģiem rodas spriedze. Bieži šie terapeiti atšķeļas, izveido savas neatkarīgās skolas. Darbā ar klientiem visvarenais, perfektais speciālists sāk uzspiest savu viedokli. Klienti pakļaujas, kļūst pazemīgi, mazohistiski vai aiziet no terapijas. Tas kaitē klientam. Bet tas kaitē arī visvarenā terapeita Patiesajam Es. Patiesais Es tiek apspiests un iznīcināts. Paskaidrošu sīkāk ar piemēru. Terapeits jūt nedrošību un nesaprot, kas īsti notiek. Patiesais Es ir radošā neziņā. Terapeits, nespēdams izturēt neziņu, dod skaidrojumu, ko savukārt saņēmis savā terapijā. Spriedze krīt. Terapeits ir tikpat perfekts kā viņa terapeits. Visvarenība aug. Patiesais Es netiek attīstīts un pamazām iznīkst. Ja terapeits spētu tolerēt neziņu, Patiesais Es būtu atradis pats savu radošu risinājumu. Atkārtošu, ka šie procesi mūsos darbojas ļoti slepeni. Pašiem ir grūti atklāt, kad sākam kaut ko uzspiest sev vai citiem. Patīkamāk ir domāt, ka esam labi. Grūti redzēt un tolerēt savu vēlmi pēc atzinības. Grūti pieņemt savu alkatību, skaudību. Ja pieņemam, ka nav jābūt perfektiem, paliek vieglāk. Psihoterapeits var kaut ko nesaprast, var nespēt palīdzēt kādam klientam, var kļūt iedomīgs un pats var savu iedomību pieskatīt, pajokot par to. Atsakoties no perfekcionisma, varam kļūt patiesāki, dzīvāki. Varbūt atradīsim savu patieso vērtību- apzināsimies kas īsti esam.Varbūt nepelnīsim tik daudz, jo narcistiski klienti ies pie ,,superveiksmīgiem” terapeitiem. Tas nekas. Jo iepriekšējie kārdinājumi cieši saistīti ar citu – vēlmi būt pārtikušam un atrasties zināma veida elitē, būt elitāras profesijas pārstāvim, kas arī pati par sevi absolūti nav nekas slikts! „Esmu labs speciālists. Esmu elite – esmu pelnījis daudz pelnīt! Vēl vairāk!” Taču tas var pāraugt augstprātībā, pacientu šķirošanā, tīrā alkatībā, arī – paviršībā, vai, tieši otrādi, darbaholismā. Šis kārdinājums gan ir vieglāk pamanāms nekā iepriekšējais. Arī kārdinājums pēc iespējas vairāk palīdzēt ir „atmaskojams” vienkāršāk. Gribu palīdzēt, dot arvien vairāk! Lai visi dzīvo laimīgi! Var pāraugt: Izdegšanas sindromā, darbaholismā. It kā jau atkal sākotnēji nekas slikts tas nav. Tomēr pārlieka idealizācija ir tāla no reālās dzīves un tās iespējām, tostarp – viena cilvēka darbaspējām, diennakts garuma un tā tālāk. Cilvēki, kas izvēlas psihoterapeita profesiju, bieži bērnībā nav saņēmuši pietiekamu vecāku uzmanību. Bieži kā mazi bērni nākamie terapeiti ir ļoti centušies palīdzēt saviem vecākiem. ,,Palīdzēšana, došana” cilvēka zemapziņā tiek ieprintēta kā kaut kas labs. Bērnībā terapeits bijis bezpalīdzīgs glābt sevi un savus vecākus. Tagad, pieaudzis, terapeits spēj dot ļoti daudz. Šī došana pārmērīgos daudzumos noved pie izdegšanas un depresijas. ,,Dodot gaismu, sadegu.” *** Tas viss notiek pamazām, nemanāmi (nāves dziņa strādā slepeni). Terapeits strādā, gūst panākumus, klientu skaits pieaug. Ir ļoti patīkami spēt palīdzēt. Tas dod milzīgu gandarījumu. Terapeits jūtas vērtīgs, vajadzīgs, īpašs.Terapeits sāk vairāk laika pavadīt darbā. Patērētāju sabiedrības vērtības dzen atkarībā - darbaholismā.Dzīve ārpus darba nav tik spilgta. Patīkamāk ir kādu izglābt, nopelnīt naudu, justies apbrīnotam un varenam, nekā spēlēties mājās ar bērnu. Vienā no psihoanalītiķu rakstiem es izlasīju, ka ir vieglāk būt labam terapeitam nekā labam vīram. Pamazām darba dzīve ierauj aizvien vairāk. Pazūd draugi – izņemot varbūt savas jomas pārstāvjus, lai gan arī tie vairāk ir vien kolēģi vai konkurenti. Grāmatas? Speciālā literatūra – jāmācās, nedrīkst atpalikt! Brīvais laiks? Semināri, konferences... Papildu pieņemšanas laiki. Grūti paskatīties uz dzīvi un cilvēkiem, arī sevi vienkārši tāpat – rodas vajadzība nepārtraukti „trenēties” – vērot, analizēt. Spriedze aug. Reālā dzīve izbalē un aizplūst. Paradokss – pacienti dzīvo pilnasinīgāku dzīvi par savu terapeitu! Terapeits nonācis vientulībā un depresijā. Spriedzi var sākt kliedēt ar apreibinošām vielām, pastāv augsts suicīda risks. Ir radies apburtais loks: Darbs aprij darītāju, jo tā, kā redzams, še nav. Nav arī vidū kā kontrolējošā ass. Tā vietā – tukšums. Kāds var teikt – ko darīt, ja darbs dod ļoti lielu gandarījumu? Atbilde varētu būt – ļoti labi, ja vien tas nesāk pārlieku izplesties. Tad jāsāk darbam veltīto laiku limitēt, atvēlot, kaut piespiedu kārtā, vietu arī citām dzīves jomām.
*** Simptomi, ka nav vairs īsti labi un destruktīvais ņem virsroku, var būt izteikta vientulības izjūta, iekšēja tukšuma sajūta, vilšanās sajūta – profesijā, pasaulē, cilvēkos. Maskējošās izpausmes:
*** Robeža starp stāvokli, kad darbs padara stiprāku un sāk izdedzināt, var būt neredzama un grūti nosakāma. Varat uzdot laiku pa laikam sev testa jautājumus, lai monitorētu, kur, tā sakot, atrodaties: 1. Vai esat pietiekami brīvs neņemt terapijā klientu, ar kuru jums nav interesanti strādāt? 2. Vai spējat atteikt pacientam, kurš jums ir par smagu? 3. Vai zināt, cik klientus varat ņemt, lai spētu optimāli emocionāli iesaistīties? 4. Vai strādājat ar klientu, vadoties pēc tā, lai pacients pēc iespējas optimāli attīstītos?Vai vairāk domājat par savām interesēm? 5. Vai veidojat savu praksi vadoties pēc savām interesēm, vai arī vadoties pēc sabiedrības vajadzībām? 6. Vai neesat patērētāju kulta varā?
Tomēr, kā jau minēju, destruktīvie spēki ir viltīgi, un pats ne vienmēr tos var pamanīt. Tāpēc aicinu „pieskatīt” vienam otru, jo no malas bīstami simptomi un izmaiņas ir labāk redzami! Noslēgumā – dažas rekomendācijas par to, kā palikt pilnasinīgai personībai situācijā, kurā aizpildām ar sevi pacienta tukšumu laikā, kad pacients pats vēl nespēj sevi piepildīt.
1. Terapeitam ir jābūt privātajam laikam, ko viņš velta sev. Mājiniekiem ir jāvelta pilnvērtīga uzmanība. Ir jāspēj dot saviem bērniem, būt ar ģimeni. Ir jāmeklē optimālais balanss starp laiku, ko veltām sev, ģimenei, pacientiem. Jāieklausās visās savās vajadzībās. Jāmācās pēc iespējas elastīgi reaģēt, ja kādā jomā pēkšņi ir nepieciešams investēt vairāk enerģijas. Jāatpūšas, jāpiepilda sevi. Alternatīva ir tukšums un izmisums. 2. Ļoti svarīgas ir neprofesionālas aktivitātes- dejot, dziedāt, skriet, braukt ar riteni, klausīties mūziku, apmeklēt teātri... Svarīgi, lai mēs būtu ,,pārņemti” ar šīm nodarbēm, lai mēs tās mīlētu. Diez vai spēsim sevi uzpildīt, nodarbojoties paralēli ar kaut ko, kas nav pie sirds – piemēram, skriesim no rītiem tikai tāpēc, ka tas ir modē, lai gan daudz labāk patīk gulēt siltā vannā un lasīt grāmatas par seno ķīniešu mākslu vai braukt ar divriteni pa mežu. Šīm nodarbēm jānovada negatīvā enerģija, jāizlādē sāpes, naids, skaudība, mīlestība, ar ko mūs uzlādē pacienti. Un tad „jāuzpildās” ar svaigu, gaišu, pozitīvu enerģiju. 3. Ļoti veselīgi ir atklāti dalīties ar kolēģiem savās domās un sajūtās. Tas var palīdzēt cīnīties pret izolāciju, vientulību, visvarenību, kam esam pakļauti. Svarīgas attiecības ar vienlīdzīgiem kolēģiem (peer relationships). Kolēģi var atbalstīt, palīdzēt tikt galā ar problēmām, mazināt aroganci. Arī citi psihoterapeiti mēdz justies ja ne tieši tāpat, tad ļoti līdzīgi! Psihoterapeits ir cilvēks, un var/drīkst gan mocīties neziņā un šaubās, gan justies apmulsis, vientuļš, nesaprasts, bēdīgs, sarūgtināts. Jā, un arī priecīgs J 4. Vienmēr ir nepieciešamas neformālas apmācību iespējas. Svarīgi ir mācīties jaunas pieejas. Iepazīt citu skolu pieredzi. Iespējams, apgūt pavisam citas jomas, kas arī netieši var palīdzēt tiešajā profesionālajā darbā, piemēram, mākslu, mūziku, krāsu terapiju utt. 5. Jaunas atziņas, perspektīvas, tehnikas var rasties, ejot terapijā vai supervīzijā pie cita institūta analītiķa vai cita novirziena terapeita. Var būt noderīga jauna terapija kādu laiku pēc pirmās. 6. Daudziem palīdz kāds otrs darbs, kas ir pavisam no citas jomas un nav saistīts ar psihoterapijas riskiem, varbūt pat kalpo kā sava veida atslābinoša terapija, piemēram, darināt koka mēbeles savā darbnīcā. 7. Neaizmirstiet par atvaļinājumu! Kārtīgu, garu, kura laikā nedomā par darbu. Mēnesi, pat vairāk, kura laikā nerakstām rakstus, nepieņemam pacientus, nemācamies. Labi būtu iegūt jaunas pieredzes, iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Izkāpt no pasaules, kura pilna ar konfliktiem, patoloģijām. Dzīvei nav jābūt simtprocentīgi produktīvai sasniegumu ziņā. 8. Terapeitam ir jāatceras, ka viņš ir sava laika un savas vēstures produkts. Sabiedrības vērtības un problēmas ir arī mūsu vērtības un problēmas. Jāatceras, ka nestāvam pāri sabiedrībai. Mums ir jātiek galā ar vainas sajūtu, ja mums iet labāk J *** Riski psihoterapeita darbā ir reāli un lieli. Ir liels pašnāvības risks starp psihoterapeitiem. Ir statistiski daudz depresiju, alkohola un narkotiku atkarību, izdegšana.Atklāti un godīgi paskatoties uz sevi, atklāti un godīgi daloties ar kolēģiem, mēs varam riskus mazināt. Mēs varam rast risinājumus un gūt lielu labumu. Lielais vairums psihoterapeitu izjūt savu profesiju kā vislabāko, visinteresantāko, gandarījumu dodošāko, piepildošāko, emocijām bagātāko. Katrs terapeits ir radošs un unikāls. Katram ir savas stiprās puses. Mēs praktizējam, esot godīgiem pret sevi un saviem pacientiem, atrodoties īstā pilnasinīgā emocionālā kontaktā. Vienlaikus mums ir daudz risku. Dalīsimies viens ar otru savos pārdzīvojumos, cik vien tas ir iespējams! Godīga došana neizdedzina, bet silda un liek plaukt. Ja mēs gribam palīdzēt pacientiem, mums vispirms dziļi jāiepazīst pašiem sevi. Radīsim, nevis ārdīsim, un dzīvosim košu, pilnasinīgu dzīvi!
Viens no jums, Andris Veselovskis |
||||||||
|
