Karot ir vieglāk. Bet bezcerīgāk.
Karā nav uzvarētāju
Vardarbība, sadarbība – divu burtu atšķirība
Andris Veselovskis, sertificēts psihoterapeits

Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos ļoti plaši izvērtusies diezgan polarizēta, asa viedokļu apmaiņa par to, kādām jābūt attiecībām starp dzimumiem un vai vardarbība (kā nu kurš un cik lielā mērā to saprot) ir laba vai slikta. Protams, visasākās diskusijas norit interneta portālu komentāru sadaļās.

Jāteic gan, ka prevalē diezgan vienkāršots skatījums, aptuveni šāds – vardarbība ir tikai tad, ja sāpīgi sit. Nu, varbūt vēl briesmīgi un regulāri pazemo vārdiski. Savukārt neliela daļa cenšas „urbt” dziļumā un smīnīgi saka, ka vispār runa ir „pavisam par ko citu un jūs neko nesaprotat”. Taču šoreiz par pirmo, visiem saprotamo un vienkāršāko variantu.

Lielākā daļa cilvēku nosoda jebkādu vardarbību, un es par to ļoti priecājos. Savukārt daļa komentētāju uzskata, ka ik pa brīdim ,,nolikt sievieti pie vietas” ir pat nepieciešams. Te domas dalās, cik bieži un cik stipri tad vajadzētu sievieti iekaustīt. Te gan jāpiebilst, ka vīrieši, kuri raksta šādus komentārus, jūtas kaut kādā veidā apdraudēti no sieviešu puses, viņiem tā kā šķiet, ka sievietes pārņēmušas varu un viņus apspiež, tāpēc vardarbība, no viņu puses raugoties, ir nevis uzbrukums, bet aizsardzība, jo „jāparāda beidzot, kurš te ir saimnieks” un vispār – „viņa pirmā sāka”. Komentāros pastāv arī cits viedoklis – pie vietas ir jānoliek vīrieši. Šajā gadījumā daudzas sievietes baidās no diskriminācijas, no tiesību atņemšanas, no tā, ka „nonāksim atpakaļ visudlai ka viņu tiesības uz līdztiesību tiks ierobežotas. Diskriminācija pieaugs, un mēs nonāksim atpakaļ viduslaikos. Vārdu sakot, var novērot, ka daļa vīriešu un sieviešu atrodas savdabīgā karastāvoklī, gatavi jebkurā brīdī mesties cīņā ar ienaidnieku – pretējo dzimumu. Jautājums – kāpēc vispār jācīnās? Kāpēc starp diviem dažādu dzimumu cilvēkiem, kuru misija un pārsvarā jau arī sākotnējā vēlme taču tomēr pamatā ir mīlēt vienam otru,  rodas naids? Pat tad, ja sākumā licies – mīlestība valdīs vienmēr? Mēģināšu nedaudz ļoti populārā veidā izskaidrot, kādēļ rodas šāda dzimumu konfrontācija.

Cilvēka prāts joprojām ir ļoti pirmatnējs un neprognozējams. Mēs varam justies nobijušies līdz nāvei, kaut gan ar prātu saprotam, ka konkrētajā situācijā nekas bīstams nevar notikt. Var būt sajūta, ka uzsprāgsim no dusmām. Skatoties romantisku filmu, pēkšņi varam sākt raudāt. Daudzi cieš no veģetodistonijas, ko raksturo panikas lēkmes, sirdsklauves, reiboņi un vēl dažādas fiziski nepatīkamas izjūtas – ģimenes ārsts pasaka, ka tas ,,no nerviem”, izraksta nomierinošus preparātus, pastaigas svaigā gaisā un ūdens procedūras vai nosūta pie psihoterapeita sakārtot prātu un apslēptās emocijas. 

Minētos fenomenus var skaidrot ar zemapziņas neapzināto spēku klātbūtmi. Psihoanalītiķi uzskata, ka zemapziņa ir lielāka un varenāka par apziņu.
Cilvēka zemapziņā var rasties un bieži rodas stipras, grūti izturamas emocijas. Klasiskais piemērs – nereti, piedzimstot bērnam, abiem vecākiem jaunā dzīves kārtība var šķist pārāk sarežģīta, smaga. Tas izpaužas gan garīgi, gan fiziski. Sieviete var sajusties nogurusi un bezpalīdzīga, viņa gaida vairāk uzmanības un palīdzības no vīra. Vīrs var justies apjucis, jo jaunā situācija ir nepazīstama, sievas uzmanība tagad gandrīz pilnībā ir veltīta bērnam. Vīram sāk likties, ka sieva viņu vairs nemīl.
Tālākais ir atkarīgs no tā, vai abi spēs tikt pāri katrs savām „grūtajām jūtām”, vai spēs sadarboties un palīdzēt tikt galā otram. Ja tas izdodas, mīlestība jeb radošais spēks uzvar, ģimene strādā kā laba komanda. Viņi mīl un ciena gan viens otru, gan arī katrs sevi.

Ja emocijas kļūst pārāk smagas, neizturamas, cilvēka dabā ir sākt meklēt vainīgos. Jaunā sieva var sākt vainot vīru par to, ka viņa jūtas slikti, ir pārgurusi. Vīrs var sākt vainot sievu, ka viņa netiek galā ar bērnu, neparūpējas par vīru, nav vairs tik seksīga un sakopta. Virsroku ņem iznīcinošie spēki, sākas karš, kas var noritēt arī gadiem ilgi. Katrs uztver sevi kā „labo”, bet otru – kā „slikto”, un cenšas otru pēc iespējas stiprāk ievainot, sajūtot mirklīgu, bet saldu atriebības prieku. Savstarpējais ienaids pieaug līdz dramatiskiem apmēriem. Šajā asiņainajā karā vīrieši biežāk ieņem varmākas lomu, sievietes – upura lomu. Vīrietis aiziet ar draugiem piedzerties un pasūroties par „ļauno sievu”, pārnācis mājās, burkšķ, bļauj, lielās ar piedzīvojumiem vai iepļaukā sievieti, savukārt sieviete draudzeņu kompānijā aprunā vīru, izsaka nicīgas piezīmes arī, viņam klātesot, mīl provocēt līdz galējai robežai, parādās kā cietēja; viņai vienmēr sāp galva un viņa negrib mīlēties. Vīrietim liekas, ka pie problēmām vainojama sieviete. Sieviete uzskata, ka vīrs ir visu nelaimju cēlonis. Vīrietis domā, ja „noliks sievieti pie vietas”, viss būs kārtībā. Sievietei liekas, ka viss atrisināsies tad, ja vīrs „kļūs par īstu vīrieti”. No nervozās, naidpilnās gaisotnes mājās arī bērns kļūst nervozs, niķīgs, un atkal ir iemesls katram vainot otru, iesprūstot nebeidzamā apvainojumu un varmācības ripulī.

Raugoties no malas, var redzēt, ka dzīve ir aizgājusi strupceļā, jo abi (it kā taču vienas savienības) dalībnieki kalpo naidam. Viņi nespēj iekārtot savu dzīvi labāku, pozitīvāku. Ja tiek kultivēts naids, tad arī izaug... vēl lielāks naids. Ja sitīsi sievu, viņa sitīs pretī, sitīs ļoti sāpīgi. Sitīsi unh pazemosi bērnu – viņš tevi ienīdīs visu savu dzīvi. Naida, vardarbības kultivēšana ir destruktīva, tā nevienam neko nedod. Karā nav uzvarētāju. Visi ir zaudētāji. Risinājums faktiski ir viens, lai arī daudz grūtāks – mācīties sadarboties un mīlēt. Minētajā piemērā abu partneru pārdzīvotās jūtas ir saprotamas un normālas. Grūtā situācijā, kad abiem daudz vairāk ir jāiztur, izmisums, dusmas, vēlme vainot otru ir normāla parādība, taču  jāatrod ceļš, ko ar to visu darīt tālāk. Ir labi, ja katrs var pārrunāt jūtas un grūto situāciju ar citiem cilvēkiem, piemēram, ar tādiem, kas līdzīgas situācijas spējuši veiksmīgi pārvarēt. Nevajag aizmirst par radiem un draugiem; arī dažādu speciālistu ir ļoti daudz, un katrs var atrast tieši sev vislabāko.  No smagām, it kā negatīvām un ārdošām emocijām nav jābaidās, tās vienkārši ir jāiztur, un katrs var trenēties to darīt. Ja ir grūti, tas nenozīmē, ka cits ir slikts vai vainīgs. Arī vīrs un sieva var mācīties runāt, neiznīcinot viens otru, mudinot uz sadarbību: ,,Tas, ka tu man visu laiku pārmet, grauj mūsu attiecības. Pārmetumi nepalīdzēs.

Mācīsimies teikt viens otram kaut ko pozitīvu!” Jācenšas arī saprast, kā otrs varētu justies. Piemēram,  vīrietis var pasēdēt kādu dienu mājās, palaižot sievu atpūsties – tas viņam, pirmkārt, palīdzēs saprast, ka sieva vis neguļ dīvānā, bet arī mājās smagi strādā, gan arī būs iespēja vakarā redzēt starojošu, atpūtušos sārtvaidzi sievu. Ļoti vērtīgi ir arī šad tad nomainīt vidi, izdarīt ko neierastu, mācīties reaģēt citādi, salauzt rutīnas rāmjus. Tas ir nopietns darbs visas dzīves garumā, kas nekad nebeidzas. Varam salīdzināt mīlestību ar skaistu rožu dobi, kura visu laiku ir jākopj, jāsargā no kaitēkļiem un jāravē. Savukārt, runājot par problēmu globālākā mērogā, uzskatu, ka arī valstij kopumā jābūt savai politikai attiecībā uz veselīgākas, pozitīvākas domāšanas attīstību, paužot striktu nostāju pret vardarbību un diskrimināciju. Protams, tā atkal ir sabiedrības izvēle – vai gribam būt atvērta, moderna, demokrātiska valsts, vai arī vēlamies dzivot naidpilnā, aizdomu pilnā atmosfērā, vienmēr karojot ar „tiem otriem, sliktajiem”.

Šobrīd gan tā situācija „cilvēks (tauta)-valsts (valdība)” stipri atgādina augstākminētās, diemžēl plaši izplatītās laulāto pāru attiecības, kur vienumēr tiek vainots otrs...

Kā panākt virzību uz savstarpēju iecietību, sapratni, cieņu, sadarbību un pozitīvismu – tas atkal ir plaši diskutējams un ļoti aktuāls un svarīgs jautājums. 

Esmu gatavs piedalīties diskusijās gan individuāli, gan publiskajā telpā, jo esmu par mīlētspējīgāku, garīgi veselīgāku sabiedrību – un jūs?