Attēls nr. 2. Depresīvu un veselīgu domu salīdzinājums.

Depresīva domāšana, neticība sev, sevis noniecināšana pazemina spēju sasniegt. Savukārt neveiksmes vienā vai vairākās dzīves sfērās var veicināt vai padziļināt depresīvas domas, neticību sev. Tādejādi rodas apburtais loks. (attēls nr.3 ). 

Attēls nr. 3. Depresijas apburtais loks

 

Cilvēka prāts ir cieši saistīts ar ķermeni. Dažādas emocijas atspoguļojas ķermeņa sajūtās un reakcijās (skumjas bieži izjūtam kā spiedienu sirds apvidū- ‘’salauzta sirds’’, kaunu kā kamolu kaklā u.c.), un dažādas somatiskas slimības ietekmē mūsu emocijas. Depresija ietekmē mūsu ķermeni tiešā un pastarpinātā veidā. Ilgstoša depresija var veicināt, paātrināt vai izraisīt dažādu somatisku slimību attīstību. Depresija ir viens no izraisošiem faktoriem hipertonijai, sirds-asinsvadu slimībām, autoimūnām slimībām, infekcijas slimībām, endokrīnām un daudzām citām slimībām. Cilvēki ar depresiju biežāk lieto alkoholu, smēķē, tādejādi radot papildus riskus savai veselībai. Tāpat dažādas fiziskas kaites, hroniskas sāpes, kustību ierobežojumi var būt par pamatu depresijas attīstībai. Pēc smagām traumām ātrāk atkopjas optimistiski cilvēki. Nomāktiem cilvēkiem, kuri negrib dzīvot, bieži rodas komplikācijas. Depresija ir viens no lielākajiem invaliditātes un darbnespējas cēloņiem.

Depresijas pamatā var būt gan ārēji notikumi, gan bioloģiska predispozīcija (nosliece).

Ja depresijas pamatā ir bioloģiska predispozīcija (bioloģiski faktori smadzenēs, kas ietekmē neirotransmiterus, centrālās nervu sistēmas strukturālas izmaiņas, ģenētiska predispozīcija), tad tos sauc par rekurentiem depresīviem traucējumiem jeb endogēnu depresiju. Šīs depresijas gadījumā nav ārēja iemesla. Sūdzības biežāk saistītas ar dažādiem somatiskiem traucējumiem: agrīna pamošanās, slikts garastāvoklis no rīta, kas uzlabojas vakarā, palēnināta  motorika vai pāruzbudināmība. Raksturīga ir apetītes pazemināšanās un svara zudums, pazemināts libido. Parasti depresijas paasinājumi ir pavasaros un rudeņos. Ja depresijas pamatā ir smagi notikumi vai notikumu ķēde, tad depresiju sauc par eksogēnu.

Dzīvē bieži ir grūti noteikt, cik lielā mērā depresijas rašanos nosaka bioloģiski faktori, cik psiholoģiski, cik sociāli. Parasti depresijas attīstību un smagumu nosaka visu šo faktoru mijiedarbība.

Ārsta darbā, pareizas diagnozes un ārstēšanas noteikšanai, ir svarīgi redzēt cilvēku holistiski - ietverot bioloģiskos, psiholoģiskos un sociālos aspektus un ķermeņa un prāta mijiedarbību. Ja depresijas attīstībai par pamatu ir sociāli apstākļi, piem.mobings skolā, tad pirmkārt ir jāpārtrauc mobings. Ja depresiju rada hroniskas attiecību problēmas, to nevarēs izārstēt ar zālēm. Ja cilvēks ir veiksmīgs darbā, bet nav laika attiecībām un atpūtai, vispirms jāsamazina darba laiks, jāvelta laiks attiecībām un atpūtai. Ja depresiju izraisa somatiska slimība, vispirms jāārstē slimība. Ļoti bieži, lai izārstētu depresiju, ir jāizmaina visa dzīve un bieži tas ir darbs gadu garumā.

Medicīnā depresija tiek diagnosticēta kā mentāla slimība ar izpausmēm, pārsvarā, garastāvokļa un domāšanas jomā. Garastāvoklis depresijas gadījumā ir pazemināts, domas negatīvas. Reālā dzīvē depresija bieži slēpjas un nemaz nav tik viegli pamanāma. Lielai daļai ģimenes ārsta pacientu, kas sūdzas par dažādām sāpēm un traucējumiem, pamatdiagnoze ir depresija. Depresija bieži slēpjas aiz veģetodistonijas maskas. Var būt ,,smaidošā’’depresija, kad jaukais cilvēks pēkšņi izdara pašnāvību. Alkohola atkarības gadījumā viens no stiprākajiem atkarības dzinējspēkiem ir depresija. Alkohola ilgstoša lietošana var veicināt depresijas attīstību. Smēķēšanas pamatā, noteikti, ir arī depresīvi mehānismi, jo kā gan realizējies cilvēks varētu gribēt saīsināt savu dzīvi par 10 gadiem.

Lai diagnosticētu depresiju, simptomiem ir jābūt vismaz 2 nedēļas.

Depresijas simptomi: 

1. pazemināts garastāvoklis;

2. nav spēka, enerģijas, vēlēšanās, intereses kaut ko darīt;

4. pazeminās spēja priecāties;

5. zūd koncentrēšanās spējas;

6. parasti ir miega traucējumi un pazemināta ēstgriba;

7. gandrīz vienmēr ir pazemināts pašnovērtējums un pašpaļāvība;ātri rodas vainas sajūta un mazvērtības idejas.

Atkarībā no depresijas smaguma, pašsajūta var svārstīties no nepatīkamas līdz nepanesamai, neizturamai.

Depresijai izšķir 3 smaguma pakāpes:

1. Vieglas depresijas gadījumā cilvēks jūt diskomfortu, ir grūti, bet ar vairumu ikdienas pienākumu cilvēks tiek galā.

2. Vidēji smagas depresijas gadījumā cilvēks tiek galā ar ikdienas pienākumiem ar lielām grūtībām.

3. Smagas depresijas gadījumā cilvēks netiek galā ar ikdienas darbiem. Var būt pašnāvības domas, cilvēks var izdarīt pašnāvību. Depresija ir biežākais pašnāvību cēlonis. Smagas depresijas gadījumā var būt murgi un halucinācijas. Var būt depresīvs sastingums. Cilvēks dienām un nedēļām guļ gultā paslēpies zem segas.

Depresiju visbiežāk diagnosticē ģimenes ārsti, psihiatri, psihoterapeiti. Ārsts var diagnosticēt depresiju gan brīvas intervijas formā, gan izmantojot testus, kas var vēlāk kalpot par uzskatāmu līdzekli terapijas vai dzīves korekciju progresa izvērtēšanai. Tāpat, depresijas noteikšanai, internetā pieejami dažādi paštesti (tests, saites uz testiem), ko var veikt mājās, ja rodas aizdomas par depresijas diagnozi.

Lai arī depresija ir mentāla slimība, subjektīvi bieži tā ir daudz grūtāk panesama kā somatiskas slimības. Turklāt, bieži cilvēki ar mentālām slimībām sabiedrībā tiek stigmatizēti, izstumti no sabiedrības vai uzskatīti par slinkiem, tādiem, kuri nevar saņemties. Tādēļ, atklājot vai atzīstot sevī depresiju, cilvēki jūtas ,,bojāti”, izstumjami no sabiedrības. Depresija tiek slēpta no sevis un citiem un visbiežāk cilvēki vēršas pēc palīdzības novēloti, kad depresija jau ir nodarījusi lielu kaitējumu - ir izjukušas attiecības, pazaudēts darbs, attīstījusies smaga atkarība.

Koks mežā var augt, stiepties debesīs un kļūt stiprāks. Var arī nonīkt vai nolūzt no sniega smaguma. Tāpat cilvēks dzīves laikā var attīstīties un kļūt stiprāks, bet var degradēties un iet bojā. Parasti notiek mijiedarbība starp radošajiem un destruktīvajiem spēkiem. Šī cīņa vienlaikus notiek dažādos vektoros un plaknēs. 

Analīze. Neveiksmes attiecībās Jānim aktivē negatīvu domāšanu - esmu nepatīkams, neglīts, nepilnvērtīgs. Ja nesanāk attiecības, kaut kas ar mani nav kārtībā. Sāk dominēt negatīvas emocijas - esmu vainīgs, jo nemāku komunicēt, pieaug bezcerība - man nekad nesanāks attiecības. Parasti, attīstoties depresijai, cilvēks izjūt, ka kaut kas nav kārtībā, kaut kas nesanāk. Jebkas, ko cilvēks dara, nedod panākumus un gandarījumu. Tas rada vēl lielāku diskomfortu un vilšanos sevī. Depresijai izdodas cilvēku iedzīt stūrī, iegalvot, ka viņš ir slikts. Nesaprotot problēmas cēloni, cilvēks iestieg purvā dziļāk un dziļāk - pieaug sociāla izolācija, cilvēks cieš zaudējumus gandrīz visās dzīves sfērās.

Šajā gadījumā, Jānim būtu svarīgi saprast, kādēļ attiecības nesanāk, lai varētu novērst problēmas un strādāt, lai izveidotu veiksmīgas attiecības. Paralēli būtu jāveido pozitīvs vīrieša paštēls. Būtu jāpiestrādā visās sfērās, kuras bija atstātas novārtā- draugi, hobiji, atpūta. Panākumi vienā sfērā (šajā gadījumā darbā) nedara cilvēku laimīgu un veselu.

Piemērs. Juris kopš trešās klases skolā cieš no mobinga, viņam veidojas zems pašvērtējums, upura tipa personība, kuras dēļ dzīves laikā Jurim var attīstīsies depresija, neveiksies attiecībās un darbā. Ja Juris būs domājis par sevi slikti daudzus gadus, būs daudzus gadus jāstrādā, lai iegūtu pozitīvu pašvērtējumu un gūtu panākumus dzīvē.

Diemžēl, mūsu sabiedrībā cilvēki visbiežāk sāk risināt problēmas tad, kad kaut kas ir sabrucis -  izjukusi ģimene vai neatgriezeniski cietusi veselība. 

1.1.1. Ātri atpazīt depresijas pazīmes, neļaut tai attīstīties un uzņemt apgriezienus. 

Piemēram, vecāki pamana, ka 13 gadus vecais dēls pēdējā laikā ir nomākts, negrib iet uz skolu, vairs netiekas ar draugiem. Izrādās, ka ir sastrīdējies ar savu labāko draugu un pārdzīvo par savu izskatu. Palīdzot zēnam atrast jaunus draugus un pieņemt savu izskatu, ir iespējams ātri iziet no depresijas un ievirzīt turpmāko dzīvi pozitīvā gultnē. Liela daļa psihoterapijas klientu cieš no depresijas kopš pusaudžu vecuma. 

1.1.2 Jo ilgāk ir bijusi depresija, jo ilgāk tā būs jāārstē. Ja depresija būs ilgusi 10-20 gadus, iespējams tā būs jāārstē gadiem ilgi. 

1.1.3. Depresija ir ārstējama. Ļoti svarīgi ir uzturēt cerību, ka depresija pāries un dzīvesspēks atgriezīsies. Pašam cilvēkam, parasti, liekas, ka depresija nekad nebeigsies. Viņš nonāk tādā kā bezcerības bezgalīgā tuksnesī. Bieži cerības uzturēšanai ir vajadzīgs atbalsts, ko var sniegt tuvinieki, draugi vai psihoterapeits. Pašam cilvēkam jāatceras, ka depresija pāries. Atkal un atkal sev jāatkārto: ,,Depresija pāries. Būs labi.”

1.1.4. Nepadoties, kustēties, ,,griezt pedāļus’’. Pēc iespējas izkustēties, sportot, meklēt palīdzību. Nesastingt. Depresīvs stāvoklis ir kā aukstums un sals, kurā nedrīkst apgulties un aizmigt lauka vidū. Cilvēks nav ne dzīvs ne miris, kā pasakā sasalusī princese stikla kalnā. Atveseļošanās procesā notiek atkušana, atdzīvošanās.

1.1.5. Ārstēšanas pamatā ir dzīvesveida izmaiņas, psihoterapija un medikamenti. Jo vairāk metodes tiek pielietotas, jo ātrāk depresija atkāpsies.

Medikamentus vajadzētu lietot tad, kad psihoterapija un dzīvesveida izmaiņas ir nepietiekamas, lai atvieglotu cilvēka ciešanas. Cilvēks ir pārmocījies, nevar izgulēties, netiek galā ar darbu, daudz slimo. Jaunās paaudzes antidepresanti varēs labi palīdzēt. Medikamenti palīdzēs apdzēst ugunsgrēku un ļaus atjaunot darbaspējas. Parasti medikamentus lieto vidēji smagas vai smagas depresijas gadījumā.               Tomēr, jāatceras, ka medikamenti var mazināt simptomus, bet nepalīdzēs izveidot attiecības un paaugstināt pašvērtējumu. Te varēs palīdzēt psihoterapija. Vieglas depresijas gadījumā izvēles metode ir psihoterapija. 

Ja cilvēkam nav resursu vai vēlmes strādāt ar sevi, izmainīt dzīvi, kā arī gados vecākiem cilvēkiem, medikamenti var palīdzēt mazināt depresijas simptomus - uzlabot pašsajūtu, izgulēties, noregulēt asinsspiedienu. Ir svarīgi izmantot visus līdzekļus, lai depresija nevar iedzīvoties un kļūt hroniska.

Domāšanas stereotipi veidojas no agras bērnības un dziļi mūsos iesakņojas. Domāšana notiek pati no sevis - automātiski. Sastopoties ar jaunu izaicinājumu, katram cilvēkam būs sava automātiskā domāšana - ,,Notiks kaut kas interesants” vai ,,Atkal būs nepatikšanas.” Ja automātiskā domāšana ietver depresīvas domas, tad tas var veicināt depresijas attīstību. Cilvēks pats sev organizē neveiksmi. Mainot depresīvu domāšanu uz veselīgu, radošu domāšanu, cilvēks var izmainīt savu dzīvi. Bet, lai to izdarītu, ir jāstrādā ar sevi. Jāvingrina prāts, lai tas strādātu veselīgi un radoši. Ir jāpamana un jāizravē neveselīga domāšana un jātrenē veselīga domāšana. Savas domas jāpieskata visu dzīvi. Līdzīgi kā mēs ravējam dārzu, apkarojam kaitēkļus vai aplaistam puķes. 

Aprakstīšu tipiskus depresīvās domāšanas piemērus un skaidrošu, kā depresīvo domāšanu izmainīt.

1.3.1. Iznīcinoša, graujoša, mazinoša, lejup vērsta domāšana jāmaina pret radošu, attīstošu, augšup vērstu domāšanu. No negatīva uz pozitīvu.

Piemēri. ,,Depresija nekad nepāries. “ – jāmaina uz- ‘’ Depresija ir ārstējama. Tā uznāk un pāriet. Es varu pamazām pārvarēt depresiju, jo es zinu kā to darīt.  Pirms gada rudenī es jutos slikti divus mēnešus, bet tad tas pārgāja. Depresija pāries.’’

Parasti depresīvās domas ienāk prātā pašas no sevis. Līdzīgi pašas no sevis aug nezāles. Šīs domas ir jāpamana un jācenšas apturēt. Kā mantra jāskaita pozitīvās jaunās domas.

,,Es nekad nenolikšu braukšanas eksāmenu.” - ‘’Sākšu pamazām un iemācīšos. Trenēšos braukt ar instruktoru. Trenēšos braukt ar drauga mašīnu. Sākumā braukšu lēnāk un pa tukšiem ceļiem. Pamazām sākšu braukt pa ceļiem ar intensīvāku satiksmi’’.  

Ļoti svarīgi, mācīties pozitīvi domāt un vienlaicīgi darīt. Notiks treniņš no ,,nevaru” uz varu. Tādi treniņi var notikt jebkurā no deviņām dzīves jomām- attiecības, darbs, fiziska aktivitāte… Svarīgākais ir turpināt darīt pamazām, savā tempā virzoties uz priekšu, lielos mērķus sadalīt mazos un novērtēt katru mazo sasniegumu, nepārmetot sev neizdošanos.

1. Uzdevums. (Uzdevumi jāpilda visu dzīvi, sākot no šī brīža. Pozitīvie rezultāti uzkrāsies pamazām, mēnešu un gadu gaitā, mainot domāšanu. Ja uzdevumu pildīšana jūsu pašsajūtu pasliktina, nemokiet sevi. Jums ir jāmeklē savi risinājumi kopā ar savu draugu vai psihoterapeitu. Svarīgi, meklēt un atrast metodes, kuras darbosies tieši jums.)

‘’Es esmu neveiksminieks.’’  -  ‘’Man ir paveicies. Man ir laba fiziskā veselība.’’

‘’Latvijā nav labu vīriešu.’’    -    ‘’Latvijā ir labi vīrieši.’’

‘’Esmu vecs, nevaru vairs noskriet piecus kilometrus.’’  -  ‘’Esmu fiziski aktīvs. Katru dienu nūjoju.’’

,,Mācījos braukt ar instruktoru, bet nepamanīju svarīgu ceļazīmi. Es nekad nevarēšu iemācīties braukt. Ar mani kaut kas nav kārtībā.”- ‘’Es pamazām mācos braukt. Kaut ko izdaru pareizi, kaut ko vēl nespēju aptvert. Gan ar laiku izdosies aptvert visu uz ceļa notiekošo.’’

Līdzīgi, mēs mācamies lasīt, sākumā nepazīstam burtus, bet pēc laika jau lasām bez piepūles. 

‘’Es jau varu braukt pa pazīstamu rajonu. Ar laiku jutīšos drošāk arī nepazīstamās vietās.’’

Piemēram, ejot uz darba interviju var sagatavoties dažādiem scenārijiem, izvirzot pozitīvu uzdevumu, kur nav iespējams ciest sakāvi: ,, Iešu uz darba interviju un iegūšu pieredzi. Svarīgi ir iet un mēģināt. Kādā brīdī atradīšu sev vēlamu darbu. Tikšu galā, ja man šoreiz neveiksies.”

Katru vakaru pierakstīt 10 labas lietas, kas šodien ir notikušas. Es redzēju kaut ko jauku. Man sanāca tas un tas. Man izdevās. 10 minūtes padomāt par šīm labajām lietām. Ik pa brīdim var pārlasīt ,,labo notikumu kladīti”.

1.3.2. Salīdzināšana. Depresīvi cilvēki domā, ka viņi ir sliktāki par citiem. Pašvērtējums ir pazemināts.

,,Es kompānijā nejūtos tik brīvi ar citiem. Es nemāku komunicēt ar sievietēm. Kolēģi ātrāk un vieglāk tiek galā ar darbiem. Es izskatos bēdīgs, negribu sabojāt citiem garastāvokli.” 

‘’Es esmu gana labs. Es esmu vērtība, citi cilvēki ir vērtīgi un unikāli. Es varu būt tāds kāds es esmu. Nav jābūt superpriecīgam, superkomunikablam. Mācos priecāties par saviem panākumiem. Mācos lepoties ar sevi. Mācos būt pašpietiekams. Man pietiek. Ir gana labi. Labi ir izbaudīt savu būšanas sajūtu. Es esmu. Izjūtu savu ķermeni. Baudu kustību prieku.’’

Svarīgi, pamanīt, kad salīdziniet sevi ar citiem un apturēt to: ‘’Es esmu gana labs. Katram ir sava dzīve. Mana unikālā dzīve ir vērtība. Es kaut ko daru, jo man ir interesanti. Spēlēju tenisu savam priekam. Nekrītu izmisumā no tā, ka kāds spēlē tenisu labāk.’’

1.4.1. Attīstīt priecāšanos, brīnīšanos, interesēšanos, pamanīt un izjust, labās, patīkamās emocijas. 

Visās jomās sekot, lai pēc iespējas vairāk rastos šīs labās emocijas. Sportoju, lai gūtu komunikācijas prieku, kustību prieku. Nevajag pārmocīties, trenējoties. Darbā censties gūt gandarījumu. Nestrādāt līdz izsīkumam. Visās deviņās dzīves jomās ir jāiegūst plusiņi, labas emocijas un pievienotā vērtība. Darbs ir interesants, dod naudu, gandarījumu par komunikāciju ar klientiem.

1.4.2. Tikt galā ar neveiksmēm un zaudējumiem. Paskumt, pasērot un palaist.

Depresīvas domāšanas gadījumā cilvēki nespēj tikt galā ar zaudējumiem. Zaudējumi sagrauj un iznīcina. Tēva aiziešana no ģimenes, mammas nāve, slimība sev vai tuviniekam, neveiksmes darbā vai attiecībās - zaudējumi iecērt sāpīgas, nedzīstošas brūces. Cilvēki baidās ciest neveiksmi atkal, tāpēc izvairās dzīvot dzīvi. Cilvēks nevirzās pa karjeras kāpnēm, neveido attiecības, nesporto, jo kādreiz trauma pārrāvusi veiksmīgu sportista karjeru.

Ir jāmācās zaudējumus izskumt un palaist. Parasti to var izdarīt pārrunājot ar kādu cilvēku, kurš pats ir ticis pāri saviem zaudējumiem. Atslēgas vārdi ir ,,izskumt”, ,,palaist” un ,,dzīvot tālāk”. Šie visi ir darbības vārdi. Izskumšana un palaišana ir process. Tas nevar notikt vienā dienā. Parasti ir vajadzīgi gadi, lai tiktu galā ar lieliem zaudējumiem. 

Dzīvē nemitīgi kaut ko zaudējam. Zaudējam jaunību. Zaudējam vēl vienu dzīves dienu. Zaudējuma un nāves pieņemšana ir ļoti spēcīgs antidepresants.

1.4.3. Kā strādāt ar vainas sajūtu?

Vainas sajūta rodas, kad esam nodarījuši otram pāri, tā mums ļauj pārvērtēt savu rīcību un nākotnē mainīt to. Ja esam kaut ko nodarījuši, saprotam to, nolemjam, ko darīsim nākamreiz citādāk, atvainojamies, un nešaustam sevi. 

Depresīviem cilvēkiem bieži ir pārmērīga vainas sajūta, kad cilvēks jūtas vainīgs pat, ja realitātē nav neko nodarījis un bieži turpina šaustīt sevi dienām ilgi. Ja sieva ir bēdīga vai raud, vīrs jūtas ļoti vainīgs. Vainas sajūta saka cilvēkam, ka viņš ir slikts un liek sevi sodīt. Ja vainas sajūta ir pārmērīga, cilvēks var saslimt, sagraut labas attiecības, aiziet no darba vai nodzerties līdz nāvei. 

Vispirms pārmērīgo vainas sajūtu vajag atpazīt. Ja sieva ir bēdīga, bet vīrs nav neko sliktu nodarījis, bet viņš izjūt vainu, tad vainas sajūta ir nevietā. Ir jāskaidro sev, ka neko sliktu neesmu darījis. Var parunāties ar draugiem vai kolēģiem par dažādām situācijām, kurās sajūtaties vainīgi. Pārmērīga vainas sajūta var uzbrukt gadiem ilgi. Ir svarīgi atšķirt situācijas, kur objektīvi esam vainīgi un kur neesam, bet jūtamies vainīgi pārmērīgas vainas sajūtas dēļ. Un šo pārmērīgo vainas sajūta nepieņemt, atteikties no tās, ignorēt. Ar laiku vainas sajūta mazināsies.

Pārmērīga vainas sajūta bieži izpaužas kā pašdestruktīva rīcība - cilvēks bieži gūst traumas,  zaudē lielas naudas summas, sagrauj labas attiecības, ko pēc tam nožēlo. 

Šādos gadījumos ir jāmācās atpazīt situācijas, kur cilvēks sev kaitē. Jāpārtrauc destruktīvo rīcību. Jāmācās pieņemt un izbaudīt veiksme.

Piemēram. Psihoterapijā strādājot ar cilvēkiem, kuriem izjūk attiecības, bieži nākas saskarties ar situāciju, kad veidojoties jaunām perspektīvām attiecībām, cilvēks nevar izturēt, ka ir tik labi. Viņam gribās kaut ko sagraut, aizbēgt, radīt konfliktu. Mierīgs, jauks partneris liekas garlaicīgs. Gribās drāmu. Parokot dziļāk, izrādās, ka cilvēks jūt milzīgu vainu, ja viņam iet labi - nedrīkst būt labākas attiecības, kā citiem ģimenē, nedrīkst pirkt māju, jo nevienam no radiem tādas nav.

1.4.4. Ļaut sev gribēt, vēlēties..

Bieži depresīvi cilvēki nejūt savas vēlmes vai neizsaka tās, jo jūtas par tām vainīgi. Vēlmes, fantāzijas lielā mērā definē mūsu patieso Es. Ir svarīgi piepildīt savas vēlmes (vismaz svarīgākās) un dzīvot saskaņā ar tām, lai mēs justu dzīves prieku un piepildījumu. Psihoterapijā dažkārt paiet gadi līdz cilvēks atrod sevi, savu īsto Es.

Piemēram, zvana mamma un stundu ir jāklausās viņas žēlošanos. Pēc tam paliek slikta pašsajūta. Iespējams, ka cilvēks nemaz nejūt, ka negrib klausīties žēlošanos. Pirmais solis ir sajust- es to negribu klausīties. Otrais solis ir nedarīt to, kas nepatīk. Trešais solis ir sajust un darīt to, kas patīk. ,,Mammu, paklausies, pastāstīšu kā iet tavam mazdēlam. Mammu, nerunāsim par karu, pastāsti vai šogad ziedēja tulpes.”

Depresijas gadījumā ļoti svarīgi atrast sevi un dzīvot savu dzīvi. Bieži cilvēki dzīvo, kā ir pareizi vai kā vajadzētu būt un nemaz nezin, ko viņi patiesībā vēlas. Ir ļoti svarīgi darīt darbu, kas patiesi patīk. Nodarboties ar hobiju, kurš varbūt nav populārs, bet pašam patīk. Sevis atrašana un realizēšana var automātiski atbrīvot no depresijas.

 

1.4.5. Ļaut sev dusmoties. Pārvaldīt savas dusmas.

Dusmas liek mums saprast, ka kaut kas nenotiek kā es to gribu un liek mums mainīt esošo situāciju sev vēlamā gultnē. Depresijas gadījumā cilvēki bieži baidās no dusmām (sasaistot uzvedību ar sajūtām: dusmoties nozīmē kliegt, sist) vai uzskata tās par bezjēdzīgām (bieži bērnības pieredzes rezultātā, kad ģimenē dusmas netiek uzklausītas). Un rodas viltus sajūta – ja es tās nejutīšu, tad dusmu nav. Patiesībā visas nesajustās dusmas krājas skapī kā vecas drēbes. Un, jo vairāk dusmu tur noglabāts, jo vairāk enerģijas jāpatērē, lai skapja durvis turētu ciet. Enerģiju, kuru citādi varam izmantot savai izaugsmei, hobijiem u.c.. Un nereti, kad dusmas ir sakrātas daudz vai jūtamies izsīkuši, tās izlaužas dusmu lēkmēs par vismazāko sīkumu, bieži ievainojot tuvākos. Cilvēks jūtas neadekvāts un vainīgs. Tas var veicināt depresijas attīstību. Svarīgi atpazīt dusmas brīdī, kad tās rodas, kad varam izmainīt sev nevēlamo notikumu gaitu, kad varam tās izmantot konstruktīvi, nevis izteikt dusmas caur eksplozijām, kad bieži pat nav skaidrs šo dusmu cēlonis.

Ļaujot sev dusmoties, cilvēks kļūst stiprāks, iemācās aizstāvēties, pateikt savu viedokli.

Cilvēks ir sociāla būtne. Socializācija ir viena no mūsu pamatvajadzībām, varbūt katram nedaudz atšķirīgā daudzumā un veidā, bet tomēr.. Vientulība ir mokoša sajūta. Vientulība nenozīmē būt fiziski vienam. Daudzi no mums pazīst sajūtu, kad jūtamies vientuļi esot cilvēku pūlī. Patiesa vientulība nerodas no vienatnes, bet no nespējas dalīties ar savām domām, sajūtām, nespējas tikt saprastiem un pieņemtiem, kad jūtamies citiem nevajadzīgi.

Cilvēks ar depresīvu domāšanu parasti dziļi sevī jūtas vientuļš. Viens, slikts un nevienam nevajadzīgs. Attiecību izjukšanas gadījumā cilvēks noslēdzas, sāk izvairīties no komunikācijas. Depresija iegalvo cilvēkam, ka ar viņu neviens negribēs komunicēt, ka visi viņu redzēs kā neveiksminieku un muļķi, ka viņš apgrūtinās citus. Tāpēc labāk noslēgties kādā meža būdiņā. Depresijas gadījumā izolēšanās padziļina vientulību un cilvēkam kļūst aizvien grūtāk no tās izrauties. 

Ir svarīgi atrast cilvēkus, kuri Jūs saprot un pieņem. Pat, ja šobrīd tādu cilvēku tuvumā nav, ir svarīgi ticēt, ka tādi cilvēki ir un Jūs viņus satiksiet. Depresijas gadījumā noderēs jebkāda veida komunikācija, arī kopīga paskriešana vai dziedāšana korī. Obligāti jākomunicē ar cilvēkiem. Nedrīkst noslēgties, izolēties. Tas nekas, ka neesat labākajā formā. Var ar kādiem cilvēkiem aiziet pārgājienā, pasportot, aiziet uz kino. Socializācija ir nepieciešama, lai cilvēks nejustos absolūti viens un lai varētu rāpties ārā no depresijas. Ja nav neviena ar ko parunāt, jāmeklē psihologs vai psihoterapeits, lai pārvarētu noslēgtību un sasalumu.

Ļoti svarīgi justies sociāli piederīgam. Esmu daļa no sabiedrības. Daru labu darbu- cepu garšīgu maizi. 

Sajust saikni ar sabiedrību, ģimeni, draugiem, kolēģiem- ļoti svarīga labas veselības sastāvdaļa.

Ceļš no depresijas uz laimīgu dzīvi parasti iet caur komunikāciju ar cilvēkiem, kuri māk dzīvot laimīgi. Tas var būt jogas skolotājs, basketbola komanda, darba kolēģis, kursabiedrs, draugi. Komunicējot ar veselīgiem cilvēkiem, mēs varam iegūt jaunas iemaņas kā domāt un dzīvot. Psihoterapija strādā pēc līdzīga principa. Nomainot vidi, atrodot jaunus draugus un nodarbošanās, jūs varat uzlabot savu dzīvi, mācoties jaunu pozitīvu domāšanu, uzvedību, dzīvesveidu. Un var izrādīties, ka depresijai vairs nebūs vietas.

Kustēties. Griezt pedāļus. Nepadoties sasalumam. Depresija cenšas cilvēku

sasaldēt, paralizēt. Ja nekustēsies, nosalsi. Pielietot visas iespējamās metodes, lai tiktu ārā no depresijas.

Rūpēties par fizisko veselību. Garšīgi, veselīgi paēst. Izgulēties. 

Regulāra fiziska aktivitāte ar prieku.

Darbs ar gandarījumu.

Labas attiecības.

Neaizmirst par hobijiem.

Attīstīt veselīgu, pozitīvu domāšanu.

Sadzīvot ar savām emocijām.

Socializēties, atrast savu vietu sabiedrībā, justies piederīgam.

Atpūsties.

Psihoterapija un medikamenti ir specifiska palīdzība depresijas gadījumā.

Kompleksi visu dzīvi strādāt ar visu iepriekš minēto.

Ceru, ka ieguvāt jaunas idejas, kā uzlabot savu dzīvi, kā sakaut depresīvu domāšanu, kā būt radošiem un stipriem.

Depresija ir parasta lieta. Tas nav nekāds pasaules gals. Jebkurš var iekrist depresijā. Depresija ir ārstējama, ja to dara pareizi. Jo ātrāk ķersieties pie depresijas ārstēšanas, jo ātrāk tiksiet no tās ārā. Ja dzīvosiet un domāsiet veselīgi, depresija visdrīzāk neatnāks. Tātad, depresiju var arī novērst kāpjot uz augšu visās iespējamās dzīves sfērās. Lai veicas ceļā uz labāku dzīvi! Un atceraties, ka jūs neesat vieni. Apkārt ir cilvēki, kas vēlas ar jums komunicēt un sadarboties.

P.S. Manu rakstīšanu un sabiedrības izglītošanu motivēs jūsu ,,patīk”, ,,dalīšanās” un rakstu bibliotēkas abonēšana. Jo vairāk cilvēku būs bibliotēkā, jo vairāk jutīšos motivēts, piederīgs, izveidojis kaut ko vērtīgu, vajadzīgu.

Priecāšos, ja rakstīsiet komentārus zem raksta.

Tur var jautāt par tēmu.

Kad būs laiks papildināšu rakstus, atbildēšu uz jūsu jautājumiem.