Ir novērojama pārmērīga autonomās nervu sistēmas reaktivitāte ar pastiprinātu simpātiskā zara tonusu. Pastiprināti izdalās kateholamīni. Paaugstinās norepinefrīns. Samazinās ātro viļņu miega fāze. Paaugstinās seratonīna līmenis.

      Zemapziņas afekti un impulsi, piemēram, dusmas, bailes, seksualitāte, sēras draud izlauzties apziņā un producē trauksmi. Lai izvairītos no trauksmes tiek izmantoti aizsardzības mehānismi, piemēram, afektu izstumšana vai noliegums. Apdraudējuma projicēšana kādā citā objektā rada fobijas. Pacienti var censties likvidēt kādas iedomātas savas rīcības sekas. Piemēram, pacients ar agresīvām domām slēpj nažus.

Ja izstumšana tiek pārtraukta kādas provokācijas dēļ, rodas panika vai trauksmes stāvokļi.

 

Trauksme.

1.Trauksmaini fobiskie traucējumi.

A.     Agarofobija- bailes atrasties sabiedriskā vietā vai tālu prom no mājām.

B.     Sociālā fobija- bailes atrasties uzmanības centrā.

C.     Specifiskas fobijas- bail lidot, bail no čūskām, augstuma...

2. Panika- intensīvas trauksmes un emocionāla diskomforta epizode.

3. Ģeneralizēta trauksme- iekšējs sasprindzinājums un paaugstināts bažīgums.

4. Obsesīvi kompulsīvi traucējumi- uzmācīgas domas vai darbības.

5. Disociatīvie traucējumi- amnēzija, fūga, stupors, motorikas vai runas zudums, ādas jutīguma zudums, disociatīvie krampji.

6. Somatoformie traucējumi- fizisku simptomu rašanās bez somatiskas atrades.

A.     Somatizācija. Vismaz 2 gadus ir sūdzības par daudzveidīgiem un mainīgiem somatiskiem simptomiem. Kuņģa un zarnu trakta simptomi. Uroģenitālie simptomi. Sirds un asinsvadu simptomi. Ādas un sāpju simptomi.

B.     Hipohondriskais traucējums- pārliecība par somatiskas slimības esamību.

C.     Somatoforma veģetatīva disfunkcija- veģetatīva kairinājuma simptomi.

D.     Hroniskas somatoformas sāpes- ilgstošas stipras sāpes bez somatiska cēloņa.

7. Neirastēnija.

8. Derealizācija, depersonalizācija- savas sajūtas ir svešas, atdalītas.

 

      Sīkāk aprakstīšu vienu no fobijām, lai ilustrētu traucējuma izpausmes organiskā un psihiskā līmenī.

      Agarofobija. Diagnozes noteikšanas kritēriji.

                                     -1-

Psihiskie simptomi.

A.     Reibonis, vājums vai nedroša gaita.

B.     Derealizācijas vai depersonalizācijas simptomi.

C.     Bailes zaudēt kontroli pār sevi, sajukt prātā.

D.     Bailes nomirt.

Kopējie simptomi.

A.     Karstuma un aukstuma viļņi.

B.     Parestēzijas.

 

      Ļoti bieži neirotiski traucējumi netiek atpazīti un netiek ārstēti. Taču šie traucējumi rada cilvēkiem daudz ciešanu. Tāpēc ļoti svarīgi ir diagnosticēt traucējumus un rekomendēt ārstēšanu. Ja atnāk pacients, kurš sūdzas, piemēram, par roku trīci, būtu jāievāc anamnēze, kā cilvēks jūtas attiecībās, ko viņš dara ar pārdzīvojumiem, vai kādreiz jūt trauksmi vai bailes, vai ir kādas citas traucējošas sajūtas. Jāizjautā pacients, kā viņam iet darba dzīvē un privātajā dzīvē. Vai viņam ir draugi, hobiji? Kā viņš jūtas dažādās situācijās?

 

      Trauksmes cēloņi.

Parasti trauksmes rašanos nosaka bioloģisku, psihisku un sociālu faktoru kopums. Katram bērnam ir bioloģiska predespozīcija būt jutīgākam pret stresu vai mazāk jutīgam. Jo bērns ir mazāks, jo lielāku satraukumu var izraisīt dažādi ārēji faktori.

Vecāku deficīts. Ja mazs bērns paliek viens, viņš pēc kāda brīža jūt satraukumu un bailes. Ja viņš laicīgi netiek nomierināts, bailes un trauksme pieaug un ,,uzkrājas” prātā- bērns kļūst trauksmains vai bailīgs. Viņam izveidojas sajūta, ka pasaule ir nedroša un viņš ne ar ko netiks galā.

Bērns netiek nomierināts. Ja notiek kaut kas satraucošs, bērns ir jānomierina, jāpaskaidro notiekošais. Piemēram, vecāki strīdas un bērnam liekas, ka tētis var nogalināt mammu. Bērns var dzīvot bailēs, ka tas kuru katru brīdi var notikt. Bērns būtu jānomierina, ka situācija nav bīstama un tiks pozitīvi atrisināta.

Vecāki ir pārāk bailīgi. ,,Neej tur, nokritīsi.” ,,Nedari to, sasmērēsies.” Te bērns iemācās, ka pasaule ir pārāk bīstama, par visu jāsatraucas, nekas labs nesanāks. Ļoti bieži trauksmainas mammas tur sev blakus bērnus, neļaujot tiem pieaugt.

Iebiedēšana. ,,Ja neklausīsi, Dievs tevi redzēs un sodīs.” ,,Ja aiztiksi krāniņu, rociņas nokaltīs.” Bērnam rodas satraukums vai bailes darīt kaut ko dabisku.

 

                                                -2-

Aizliegums dusmoties. ,,Labi bērni nedusmojas.” Dusmas tiek norītas. Dusmu vietā bērns jūt trauksmi vai bailes.

Jebkādu sajūtu vai afektu izstumšana vai noliegums. Slikti ir just bailes, kaunu, mīlestību, sēras.... Šo sajūtu vietā cilvēks jūt trauksmi vai bailes.

      Dažādas satraucošās sajūtas vai notikumi tiek norakti zemapziņā. Kādā stresa situācijā grūtās sajūtas izlaužas uz āru izveidojot neirozes simptomus. Ļoti bieži neirozes rašanos provocē vecāku nāve vai šķiršanās. Šie notikumi atgādina traumatiskus notikumus bērnībā.

 

      Ārstēšana.

Ļoti svarīgi precīzi noteikt diagnozi. Ja tiek izslēgts organisks traucējumu cēlonis un simptomi atbilst neirožu diagnostiskiem kritērijiem.

Uztvert pacienta sūdzības nopietni. Iejusties viņa ādā.  Pacienti reāli ļoti cieš. Viņi jutīsies atstumti un nesaprasti, ja ārsts teiks: ,,Jums nekas nekaiš, ejiet un dzīvojiet tālāk.” Jāsaka: ,,Es jūs saprotu, jūsu sajūtas ir ļoti mokošas.”

Izskaidrot pacientiem, ka stresi, attiecību sabrukums, neatrisināti konflikti, jebkas, ko cilvēks iekšēji pārdzīvo, var izraisīt visdažādākās izjūtas prātā un ķermenī. Notikumi pacienta dzīvē un pārdzīvojumi var izraisīt traucējumus, ko sauc par neirozēm. Neirozes ir bieži izplatītas un nav bīstamas cilvēka dzīvībai. Taču subjektīvi tās ir ļoti mokošas var ierobežot cilvēka dzīves kvalitāti. Tāpēc tās būtu jāārstē.

Nomierināt pacientu. Jāpastāsta, ka neirozes ir ārstējamas. Ja cilvēks baidās sajukt prātā, tas nenozīmē, ka viņam ir risks sajukt prātā. Ja ir kādas somatoformas sāpes, tad tas nenozīmē, ka fiziski kaut kas notiks. Ja ir sāpes sirds apvidū, tas nenozīmē, ka ar sirdi kaut kas varētu notikt.

Pastāstīt par ārstēšanas metodēm. Ārstēšanas metodes ir pamatā divas- medikamenti un psihoterapija. Medikamenti mazina simptomus, taču nenovērš neirozes cēloņus. Psihoterapija var ārstēt neirožu cēloņus. Psihoterapija parasti ir ilgstošs un nopietns darbs ar sevi. Psihoterapijā ir jārunā par savām sajūtām, domām un pārdzīvojumiem- jārunā pēc iespējas par visu, kas nāk prātā. Jo ilgāk pacientam ir bijuši traucējumi, jo ilgāka terapija būs nepieciešama. Jaunākiem pacientiem psihoterapija palīdz ātrāk. Pēc 40 gadiem cilvēkam ir grūtāk izmainīties, tāpēc psihoterapijas efekts ir lēnāks. Ja cilvēks nav gatavs iedziļināties sevī, jāārstējas ar medikamentiem.

Mudināt pacientu dzīvot veselīgu dzīvesveidu. Piedalīties dažādos pasākumos. Būt sociāli aktīvam. Dalīties savos pārdzīvojumos ar citiem. Sportot. Dejot. Kustēties. Norūdīties....Veicināt optimistisku, pozitīvu domāšanu.

 

Piemērs psihoterapijai pacientei ar trauksmi.

      Piemērs ņemts no Patrika Keismenta grāmatas ,,Psihoterapeits un viņa pacients.”

Misis F bija kļuvusi atkarīga no medikamentiem. Sākumā viņa medikamentus bija sākusi lietot, lai ar tiem aizvietotu otra cilvēka sagādātu ,,turēšanu”, kad paciente sāka saprast, ka neatkarīgā patstāvība, uz kuru viņa visu mūžu bija paļāvusies, vairs nesniedz drošību. Pacientei no otra cilvēka bija vajadzīgs vairāk, nekā kāds no apkārtējiem spēja dot. Tādēļ viņa sāka to aizvietot ar medikamentiem. Beigu beigās viņa pārdozēja medikamentus, mēģinot izdarīt pašnāvību.

 

                                                        -3-

 

      50 gadus veco misis F nosūtīja pie manis no slimnīcas pēc pašnāvības mēģinājuma. Viņa gandrīz bija nomirusi. Tas bija noticis laikā, kad paciente izjutusi akūtu trauksmi, un viņai bija licies, ka visi apkārtējie atsakās būt pieejami tam, ko viņa izjūt.

      Kad paciente sāka apmeklēt mani, viņa minēja praktiskas dabas iemeslus, kāpēc var ierasties tikai reizi nedēļā. Viņa vēl turpināja saņemt medikamentus trauksmes un bezmiega dēļ. Pat tajās naktīs, kad misis F gulēja, viņa regulāri mēdza pamosties trauksmes dēļ, kas reizēm bija tik smaga, ka paciente izjuta šausmas.

      Kādā sesijā misis F lūdza, lai es aprunājos ar psihiatru, kas viņu pie manis bija nosūtījis, un iesaku palielināt medikamentu devu, teikdama, ka viņai nepieciešams kaut jel kas, lai apslēptu jūtas, kuras atkal kļūstot nepanesamas.

      Es biju ar mieru pārrunāt šo problēmu ar Dr.J., tomēr nesolīju, ka tiks mainīti medikamenti. Teicu- neesmu pārliecināts, ka lielāks skaits tablešu ir tieši tas, kas viņai nepieciešams.

 

Paciente: Acīmredzot jūs nesaprotat. Vai tad neredzat, ka tas ir nepanesami? Jums kaut kas jādara. Es vienkārši vairs nevaru paciest visus tos uztraukumus un šausmas, un negulēšanu. Man vajag vēl vairāk tablešu.

Psihoterapeits:  Es spēju saprast, ka jums kaut kas vajadzīgs vēl vairāk nekā līdz šim. Nedomāju, ka tās ir tabletes, bet gan kaut kas tāds, ko jūs aizvietojat ar tabletēm. Es domāju, ka jūsu dzīvē ir bijis laiks, kad bija nepieciešams, lai kāds cilvēks būtu vairāk pieejams, taču jūs esat pieredzējusi, ka šis cilvēks nevēlas vai nespēj panest jūsu jūtu spēku. Tādēļ jūs cenšaties šīs jūtas apslēpt ar tablešu palīdzību.

Paciente. Es tā nespēju dzīvot. Jums jāprasa Dr.J., lai viņš man dod vairāk stiprākas tabletes.

Psihoterapeits Es aprunāšos ar Dr.J., bet vēlētos arī ieteikt, lai jūs šonedēļ atnākat pie manis vēl kādu reizi. Es varētu tikties ar jums pēc trīs dienām, ja jūs būtu gatava atnākt.

 

      Misis F. Teica, ka atnākšot uz papildu sesiju. Starplaikā runāju ar Dr.J., kas bija vienisprātis ar mani, ka paļauties misis F. prasībai parakstīt stiprākus medikamentus būtu solis atpakaļ. Paciente acīmredzot nespēja atteikties no savu jūtu apspiešanas, neiedrošinājās tās pārdzīvot un dalīties tajās ar otru cilvēku, lai pati saprastu šīs jūtas.

     Pēc trim dienām misis F. ieradās uz sesiju. Viņa bija mierīgāka un šķita diezgan apmulsusi. Paciente pastāstīja, kas noticis.

     Paciente bija nolikusi līdzās uz galdiņa otro miega tableti, lai iedzertu to pēc pusnakts, kad viņa joprojām vēl nebūtu iemigusi ( viņai jau tas bija kļuvis par ieradumu ). No rīta paciente pamodusies un atklājusi, ka gulējusi bez otrās tabletes iedzeršanas.

     Tad paciente pastāstīja fragmentu no bērnības, kad viņa bijusi apmēram trīs gadus veca un māte bijusi aizņemta, rūpējoties par mazo māsiņu. Misis F. parasti devusies uz vietējo veikalu , kas atradies tieši aiz stūra, un pārdevējs viņai parasti ļāvis paņemt knupīti. Misis F. mātei tas neesot paticis, un viņa meitenei to vienmēr atņēmusi, taču pārdevējs parasti iedevis jaunu, kad vien viņa palūgusi.

 

                                                         -4-

 

      Es izteicu domu, ka knupīši, kurus pārdevējs pacientei bērnībā devis, aizstājuši māti, bez kuras meitenei nācies iztikt, lai gan tā viņai bijusi vajadzīga. Acīmredzot,  māte nav reaģējusi uz distresa norādēm, kuras sniegusi meita, un tad meita ir devusies meklēt knupīšus, lai tādējādi liktu mātei saprast, ka vēlas, lai tā viņai veltī vairāk laika. Kad māte knupīšus meitai vienkārši atņēmusi, bet nav pievērsusi tai vairāk uzmanības, misis F., iespējams, radusies izjūta, ka viņai nepieciešams vēl vairāk knupīšu. Tagadējo vēlēšanos dabūt vairāk tablešu varētu pielīdzināt misis F. satrauktā iekšējā bērna vēlmei pēc knupīšiem.

      Tad misis F. pastāstīja, ka tajā naktī, kad viņa gulējusi bez papildus miega tabletes, viņu pārsteigusi kāda atmiņu aina: ,,Tā bija tik spilgta, ka šķita norisināmies īstenībā.” Pacientei licies, ka viņa atrodas gultā kopā ar māti (kura dažreiz meitu paņēmusi savā gultā, kad viņa vēl bijusi maza) un sajūt līdzās mātes lielo stipro muguru. Tas bijis bērnībā viens no vislaimīgākajiem pārdzīvojumiem- atrasties tik tuvu mātei, kad tā gulējusi.

      Es teicu, ka varbūt vienīgi šādās reizēs misis F. jutusi, ka var paļauties uz māti, ka iemigušajai mātei apslēptā veidā var prasīt, lai viņa būtu meitai līdzās, jo tad nevajadzēs baidīties, ka māte šo prasību nosodīs vai novērsīsies no meitas. Misis F piekrita manis teiktajam un sāka raudāt. Pacientes iepriekšējais distress neapšaubāmi mazinājās, jo nu viņa spēja to izpaust asarās tāda cilvēka klātbūtnē, kas bija gatavs saskarties ar to, ko viņa izjuta.

      Visu mūžu pārējie cilvēki uzskatīja misis F. par stipru un patstāvīgu cilvēku, no kura ikviens var gūt atbalstu. Viņai likās, ka nedrīkst pieļaut, lai kāds pamana viņas izbiedēto un atkarīgo patību. Paciente parasti centās to slēpt, lai spētu saglabāt zināmu kontaktu ar citiem cilvēkiem, jo domāja, ka tie no viņas novērsīsies, tiklīdz viņa izteiks kaut jel niecīgu prasību. Lai būtu vieglāk slēpties, viņa bija paļāvusies uz medikamentiem. Kad jūtu apspiešana šādā veidā joprojām nespēja tās iznīdēt, viņa tik stipri palielināja medikamentu devu, ka gandrīz iznīcināja pati sevi. Tādēļ pašnāvības mēģinājums nozīmēja pūles beidzot tikt vaļā no jūtām, ar kurām misis F. vienatnē nespēja tikt galā.

      Ja es būtu paļāvies pašas misis F. secinājumam, ka cilvēki nespēj paciest viņu tad, kad viņai ir visvairāk vajadzību, un tādēļ ir nepieciešami iedarbīgāki medikamenti, es līdz ar to būtu pievienojies pacientes iedomai, ka ar viņas vismokošākajām jūtām vispār nav iespējams tikt galā. Tomēr saprātīgāk šeit bija apstrīdēt to, ka paciente aprobežojas tikai ar vienu sesiju nedēļā.

      Tajā laikā, kad misis F. patiešām domāja, ka nevēlēšos palikt saskarē ar viņas jūtām, es piedāvāju, ka varu viņai būt pieejams biežāk. Tagad misis F. terapijā radās iespēja atkārtoti pārdzīvot laiku, kad bērnībā netika atzītas viņas prasības; es šeit simbolizēju viņas māti, kura, pēc pacientes domām, no viņas joprojām novērstos. Tas modināja jaunas atmiņas, kuras saistījās ar pacientes meklējumiem pēc kaut kā, kas aizvietotu mātes klātbūtni (knupīši), arī ar drošības izjūtu, ko viņa radusi, guļot blakus aizmigušajai mātei- slepenu atkarības izjūtu, kas, šķiet nebija apdraudēta, jo māte par to nezināja.

      Misis F. pamazām uzdrošinājās atklāti- nevis slepus- paļauties, ka esmu pieejams, un šo ,,turēšanas attiecību” (relationship-holding) iespaids bija pārsteidzošs. Paciente sāka saprast, ka šajās attiecībās ir iespējams ietvert viņas vismokošākās izjūtas. Protams, mums vēl nācās daudz strādāt ar nedrošo, jauno ievirzi, lai paciente atkal atrastu spēju paļauties uz kādu cilvēku. Tomēr bija pilnīgi skaidrs- mana stingrā nostāja, ka viņai nepieciešams vairāk laika būt kopā ar mani, palīdzēja pacientei izjust, ka es viņu ,,turu” un ka atvieglojums nav

                                                         -5-

jāmeklē tikai medikamentu lietošanā.

      Vairāku mēnešu laikā misis F. sāka veidoties cita veida drošības izjūta, kas tagad pamatojās uz to, ka viņa bija izmantojusi iespēju būt atkarīgai no otra cilvēka, iespēju, ko paciente varēja internalizēt. Viņas jauniegūtais spēks atšķīrās no iepriekšējās pašpietiekamības izjūtas, ar kuru paciente bija dzīvojusi visu mūžu. Kādreizējo pāragro briedumu, kas pacientei bija radies kā aizsardzība, lai saudzētu pārgurušo māti, nomainīja stabils briedums, kas tagad bija veidojies gluži citādi. Šoreiz paciente to bija varējusi gūt pati savā tempā, nevis tempā, ko būtu uzspieduši citi, un tagad tas nebija trausls, bet gan izturīgs briedums.

       Iespaidīgu apstiprinājumu šis panākums guva pēc dažiem gadiem, kad piepeši nomira pacientes vīrs. Misis F. ģimenes ārsts atkal bija piedāvājis trankvilizatorus, lai atvieglotu spējo distresu, taču viņa ārstam bija noteikti paziņojusi, ka labprātāk vēlas sarunāt apmeklējumu pie sava psihoterapeita. Misis F. tā arī izdarīja un vēlreiz ļāva, lai viņa tiek analītiski ,,turēta” attiecībās, kur jutās saprasta- kamēr sāka sērot par šo zaudējumu, no kura pirms tam tika ļoti baidījusies.