liels un neparasti mierīgs. Viņš apgalvoja, ka manas problēmas var risināt. Aizejot biju priecīga par to, ka viņš mani nemācīja dzīvot un nekritizēja (nezin kāpec biju iedomājusies, ka viņš to darīs). Nākamajās pieņemšanās es viņam par savu dzīvi pastāstīju nedaudz sīkāk. Runāt nebija viegli, taču vienlaikus gribējas izrunāt to, kas krājies gadiem ilgi. Starp konsultācju reizēm es ļoti daudz domāju par runāto. Ceturtajā tikšanās reizē mēs vienojāmies par to, ka psihoterapija būs ilgstoša (ilgāka par vienu gadu), tikšanās biežums - 2 reizes nedēļā. Sākumā man likās, ka gads ir ilgs laiks. Vēlāk es nācu pie atziņas, ka izprast un mainīt sevi nevar ātri. Psihoterapeits teica, ka man ir jārunā viss, kas ienāk prātā - tāda veida psihoterapija strādā. Tā runājot to, "kas ienāk prātā", es atklāju sevī daudz jauna, atcerējos bērnibu, ko biju aizmirsusi. Sākumā es domāju, ka mana berniba ir bijusi laimīga, bet terapijas gaitā atcerējos sāpīgus brīžus. Piemēram, es atminējos, ka tēvs kliedza uz mani, kad es nebiju pietiekami labi paveikusi kādu mājas darbu. Tēva klātbūtnē es bieži jutos maza un dumja. Pamazām es apzinājos, ka šīs "mazās un dumjās" meitenes izjūtas nav zudušas, bet ietekmējušas visu manu dzīvi, pat pieaugušai esot. Bieži man šķita, ka arī psihoterapeits par mani domā tāpat. Man kļuva vieglāk tad, kad sapratu, ka nevis viņš mani tādu redz, bet man pašai tā liekas un ka šī izjūta nākusi no bēmības. Turpmāk runājot to, "kas ienāk prātā", es sāku just, ka man ir dusmas uz visiem vīriešiem. Gribējās kliegt, ka viņi visi ir maitas. Šajā laikā man šķita, ka mani nesaprot ne tikai mans vīrs, bet pat psihoterapeits. Psihoterapeits atbildēja, ka viņā es redzot savu tēvu, tāpēc dusmojos. Pamazam es sāku saprast, ka gadiem ilgi esmu krājusi dusmas pret tēvu. Vēl es pamanīju, ka dažkārt izgāžu dusmas uz vīru, kad vinņš nemaz to nav pelnījis. Tātad pret tēvu uzkrātās dusmas vērsu pret vīru. Tiklīdz es sāku to saprast, tā mūsu attiecības uzlabojās. Mēs atkal sākām sarunaties, un izrādījās, ka viens otru varam arī sadzirdēt. Mazinoties mazvērtības izjūtai, kad biju izdusmojusies uz tēvu, manī modās maigas jūtas pret vīru, un sekss sagādāja baudu. Pamazām pārgāja arī bezmiegs.
Pēc diviem terapijas gadiem šī problēma mani vairs neuztrauca. Tas, ka es sāku justies labāk, pozitīvi ietekmēja visu ģimeni. Vīrs biežāk smaidīja un mazāk sēdēja pie datora. Meita slimoja retāk un izskatījās drošāka un pašapzinīgāka. Beidzot psihoterapijas kursu, es jutu sevī ticību, ka turpmāk ar grūtībām spēšu tikt galā pati. Šobrīd esmu apmierināta ar sevi un dzīvi.
Psihoterapeita pārdomas
Es priecājos, ka paciente N. izšķīrās uzsākt psihoterapijas kursu. Pie psihoterapeita viņa atnāca nomocījusies ar savām iekšējām problēmām. Taču sākumā viņa sūdzējās par bezmiegu un to, ka vīrs viņu nesaprot. Cilvēki ar līdzīgām problēmām mūsu valstī bieži iet pie ekstrasensiem un zīlniekiem. Reiz kāds man pat teica, ka labakie psihoterapeiti esot frizieri. Protams, pie šādiem "specialistiem" var "ārstēties" gadiem ilgi, nesasniedzot nekādu rezultātu. Cilvēki vēršas pēc palīdzības pie neirologiem un ģimenes ārstiem, nesaprotot, ka vinu problēma slēpjas psihoemocionālajā sfērā. Līdz ar to viņi ilgstoši mokās un nesaņem adekvātu palīdzību. Cilveki baidās no vārdiem, kas sākas ar psih-: psihologs, psihoterapeits, psihiatrs. Pacienti bieži nosauc mani par psihologu. Arī paciente N. bija nobijusies no vārda psihoterapija. Cilvēka dabā vispār ir raksturīgi izvairīties no emocionālām sāpēm (darbojas aizsardzības mehānismi). Vieglāk ir domāt Visi vīirieši ir maitas, nekā saprast – Es neprotu veidot attiecības ar vīriešiem. Vieglāk ir pateikt Mums ir slikta valdība, Tāpēc es negūstu panākumus karjerā, grūtāk - Man ir mazvērtības izjūta, tāpēc es baidos virzīties pa karjeras
kāpnēm. Taču šis vieglākais ceļš ved pie sastinguma, ciešanām. Ejot grūtāko ceļu, galu galā var sajusties labāk.
Psihoterapija ir "grūtais" ceļš. Arī paciente N. terapijas gaitā izjuta ļoti spēcīgas un smagas emocijas. Milziga trauksme parādījās jau pirmajā tikšanās reizē. Parasti cilvēks, bieži negaidīti pašam sev, jau pirmajā tikšanās reizē ļoti satraucas. Vēlāk pacientei N. bija ļoti grūti, varbūt pat pazemojoši apzināties un runāt par savu iekšējo izjūtu - "maza un dumja". Atklāt sevi un pieņemt dusmas pret tēvu, kuru viņa līdz tam idealizēja, bija milzu solis. Tas deva iespēju neizgāzt dusmas uz vīru, bet sākt veidot attiecības. Pacientes N. "iestaigātā taciņa" bija vainot problēmās vai nu vīru, vai sevi. Daudz enerģijas un laika pacientei bija vajadzīgs, lai lauztu vecos stereotipus un vienkārši sāktu sarunāties par problēmām ar vīru un citiem cilvekiem.
Cilvēku emocionālās problēmas neizbēgami ietekmē arī apkārtējos, it sevišķi ģimeni. Pilnīgi droši var apgalvot, ka pacientes N. vīrs cieta no nesaskaņām ģimenē un, nespēdams atrast risinājumu, bēga darbā. Pacientes N. meitinas biežā slimošana bija saistīta ar emocionālo diskomfortu ģimenē. Tāpēc ir likumsakarīgi, ka, uzlabojoties pacientes emocionālajai veselībai, uzlabojas attiecības ģimenē un arī meitiņa slimoja retāk.
Pacientei N. psihoterapija bija veiksmīga un palīdzēja saglabāt ģimeni. Gadījumos, kad cilvēki izvairās no emocionālo problēmu risināšanas, atsvešinātība var pieaugt, un ģimene izjūk. Bieži vien tiek veidotas jaunas attiecības, kas tāpat cieš neveiksmi. Neveiksmē atkal tiek vainots partneris vai kādi ārēji apstākļi. Cilvēki tādā veidā meklē risinajumu, bet neredz to, ka risinājumu var atrast, ieskatoties sevī. Parasti neveiksmīgie uzvedības modeļi tiek nodoti no paaudzes paaudzē. Psihoterapija var pārraut šo apburto loku.
Psihoanalītiķi uzskata, ka cilvēka ceļš uz pilnību ir bezgalīgs. Vairumam cilvēku ir lielākas vai mazākas emocionālas problēmas, bet tas nebūt nenozīmē, ka viņi ir psihiski nepilnvērtīgi vai slimi. Tas, ka cilvēks grib risināt savas iekšējās problēmas, drīzāk liecina par psihisku veselību, nevis slimību. Tāpēc gribu visus iedrošināt nebaidīties runāt par to, kas saistīts ar cilvēka iekšējo pasauli.
Un, ja lasītājam radušies jautājumi, labprāt sniegšu atbildes kādā no nākamajiem žurnāla numuriem.
