Depresija 3.
("Psiholoģijas pasaule." Nr.2, 2005)
Iepriekšējos divos žurnāla numuros aprakstīju depresijas pazīmes un cēloņus. Šajā rakstā stāstīšu par depresijas ārstēšanu ar medikamentiem un psihodinamisko psihoterapiju.
Sākšu ar to brīdi, kad pie speciālista atnāk pacients. Ja pie psihiatra vai psihoterapeita atnāk pacients, ļoti rūpīgi jāizvērtē viņa psihiskais stāvoklis. Tikai kompetents speciālists ar labām zināšanām psihiatrijā spēs precīzi noteikt diagnozi un izvēlēties labāko ārstēšanas metodi. Ir nepieciešamas dziļas zināšanas, lai, piemēram, atšķirtu depresiju no tādas šizofrēnijas formas, kuras pirmā pazīme ir depresija. Šo traucējumu gadījumā ir atšķirīga gan medikamentozā terapija, gan psihoterapija. Ja šizofrēnija tiktu ārstēta kā depresija, tad tas varētu izraisīt slimības saasinājumu. Dažkārt, lai noteiktu precīzu diagnozi, ir nepieciešama izmeklēšana stacionārā un sadarbība ar citu specialitāšu ārstiem. Pacientam ar vairogdziedzera hormonu nepietiekamību var rasties depresija, kuru nosaka hormonu daudzuma izmaiņas asinīs. Šādam pacientam būtu jāārstējas pie endokrinologa. Ja ir aizdomas par kādu somatisku slimību, pacientam vispirms būtu jāvēršas pie ģimenes ārsta vai citiem šaurāku nozaru speciālistiem.
Ja ir noteikta depresijas diagnoze, tad tālāk ir jāizvērtē, cik smaga ir depresija. Atgādināšu, ka vieglas depresijas gadījumā cilvēks tiek galā ar ikdienas darbiem, veido attiecības, bet tas notiek bez prieka. Ja depresija ir vidēji smaga, ir ļoti grūti tikt galā ar ikdienas darbiem, cieš darba produktivitāte, brūk attiecības. Smagas depresijas gadījumā cilvēks nespēj strādāt. Palīdzība ir nepieciešama visu laiku. Viņš nemazgājas, neēd, nerunā. Ārstēšanā vieglas depresijas gadījumā izvēles metode būtu psihoterapija. Vidēji smagas depresijas gadījumā – psihoterapija un medikamenti. Smagas depresijas gadījumā būtu nepieciešama ārstēšana specializētā stacionārā, lai nodrošinātu ārstēšanas efektivitāti un pastāvīgu pacienta veselības stāvokļa kontroli. Te ārstēšanu būtu jāsāk ar medikamentiem. Psihoterapija smagas depresijas gadījumā var būt neiespējama. Ārstēšana jebkurā gadījumā būtu jāuzsāk pēc iespējas agrāk. Jo ilgāk pastāv depresijas simptomi un depresīvā domāšana, jo ilgāka un grūtāka ārstēšana būs nepieciešama pēc tam. Katrā konkrētā gadījumā ārstēšanas taktikai būtu jābūt individuālai.Pēc tam, kad ir noteikta depresijas diagnoze un izvērtēta tās smaguma pakāpe, speciālists pastāsta pacientam par iespējamām ārstēšanas metodēm – psihoterapiju un medikamentozo terapiju.
Medikamentozās terapijas gadījumā ārstēšanas efekts var būt salīdzinoši ātrs – jaunie antidepresanti sāk mazināt depresijas simptomus jau 7. – 10. dienā lietošanas dienā. Viskompetentākais speciālists, kurš izrakstīs zāles, depresijas gadījumā ir psihiatrs. Medikamenti ir vienīgais risinājums smagas depresijas gadījumā. Tie spēj ātri palīdzēt, piemēram, gadījumos, kad cilvēks ar grūtībām tiek galā ar darbu, nespēj gulēt. Antidepresantiem var būt blakusparādības – miegainība, slikta dūša, galvas reibonis, seksuālās vēlmes mazināšanās u.c. Ja blakusparādības ir pārāk mokošas, jāiet pie psihiatra, kurš palīdzēs atrast piemērotāku medikamentu.
Antidepresanti ir jālieto ilgstoši – pat vairākus mēnešus pēc tam, kad ir izzuduši depresijas simptomi. Ja depresijas simptomi ir izzuduši medikamentozās terapijas rezultātā, tas nenozīmē, ka depresija nevar atkārtoties. Medikamentozā terapija ir lētāka par psihoterapiju, taču medikamenti dzēš ugunsgrēku, nenovēršot tā cēloņus.
Psihoterapija spēj novērst depresijas psihogēnos cēloņus, un līdz ar to veiksmīgas psihoterapijas gadījumā depresija var izzust uz visiem laikiem. Jo depresija ir smagāka, jo lielāka varbūtība, ka ar psihoterapiju vien nepietiks un vajadzēs lietot arī medikamentus. Medikamentu efekts ir ātrāks nekā psihoterapijas efekts. Tāpēc, piemēram, gadījumā, kad depresijas dēļ cilvēks varētu zaudēt darbu, ārstēšana būtu jāsāk, kombinējot medikamentozo terapiju ar psihoterapiju. Latvijā psihoterapija nav iekļauta valsts apmaksājamo medicīnisko pakalpojumu sarakstā, līdz ar to tā nav pieejama daudziem cilvēkiem, kam būtu vajadzīga.
Vienmēr jāatceras, ka ārstēšanas efektivitāti ietekmē bioloģiskie faktori (gēni, kurus daba ir devusi), psihogēnie faktori (aprakstīti žurnāla janvāra numurā), sociālie faktori (vai pacientam ir darbs un cilvēki, kuri varētu sniegt atbalstu).
Kad speciālists izstāsta par iespējamām ārstēšanas metodēm, pacients izvēlas tās metodes, kuras viņam šķiet pieņemamas. Te milzīga nozīme ir tam, vai pacientam ir vai nav motivācija savā dzīvē kaut ko mainīt. Ja tādas motivācijas nav, ir ļoti grūti palīdzēt. Bieži cilvēki atsakās no jebkādas ārstēšanās: „Es taču neesmu traks. Kāpēc man jādzer nervu zāles? Kāpēc man būtu jāiet pie psihoterapeita?” Liela nozīme ir cilvēka pārliecībai. Ja viņš tic tikai medikamentiem un atsakās no jebkuras citas ārstēšanas metodes, nav iespējams ar varu piespiest viņu apmeklēt, piemēram, ģimenes terapijas sesijas, kaut arī speciālistam šķiet, ka ģimenes terapija būtu tas, ar ko šajā gadījumā jāsāk. Cilvēkiem var būt ļoti grūti pieņemt, ka problēmas, piemēram, impotence, galvassāpes, bezmiegs, aptaukošanās u.c. traucējumi, kuri tik raksturīgi depresijai, var būt saistīti ar viņu emocionālo stāvokli. Uzskatu, ka sabiedrību jāturpina izglītot par emocionālās pasaules nozīmīgumu un tās lielo ietekmi uz cilvēka pašsajūtu, veselību un dzīves kvalitāti. Viens no iemesliem, kas man liek aicināt cilvēkus ieskatīties sevī, ir manu pacientu teiktais, kas skan apmēram tā: „Visu savu dzīvi esmu domājusi tikai par to, lai citiem būtu labi. Es nezināju, ko gribu es pati. Tagad es iepazīstu sevi un patīku sev aizvien vairāk. Dzīve sagādā aizvien vairāk prieka. Man ir ļoti žēl, ka esmu pazaudējusi tik daudzus gadus, nedzīvodama saskaņā ar sevi.” Bieži tā ir realitāte, ka cilvēks atnāk pie speciālista pēc tam, kad ilgus gadus ir mocījies, veltīgi centies sev palīdzēt , vai pat nav zinājis, ka viņam ir problēmas emocionālajā sfērā.
Turpmāk aprakstīšu depresijas ārstēšanu ar psihodinamisko psihoterapiju – psihoterapijas metodi, ar kuru strādāju visvairāk un līdz ar to pārzinu vislabāk.
Psihoterapeita pieeja vienmēr ir individuāla. Ir ļoti rūpīgi jāizvērtē, cik smaga ir depresija, vai ir vajadzīgi medikamenti, kā runāt ar pacientu. Jo problēma ir dziļāka, jo psihoterapijai jābūt atbalstošākai – jāpalīdz pacientam nomierināties, savākties, sajusties drošībā. Ja traucējums nav tik smags, psihoterapeita uzdevums ir palīdzēt pacientam ieraudzīt sevi it kā no malas, saprast, kas ar viņu notiek, un pacients pats atrod labākos risinājumus priekš sevis. Ārstēšanās efektivitāte būs atkarīga no sekojošiem faktoriem:
Jo ilgāka un dziļāka ir bijusi depresija, jo ārstēšanās būs grūtāka un garāka.
Terapeitam jābūt kompetentam. (Droši var jautāt, lai terapeits parāda sertifikātu, lai pastāsta, kādu apmācību viņš ir izgājis).
Jo pacientam ir lielāka motivācija mainīt savu dzīvi, jo terapija būs efektīvāka. Nevar palīdzēt cilvēkam, kuram nav motivācijas (nav gribas mainīties).
Strādājot ar depresīviem pacientiem, terapeitam jārada pieņemoša, cieņas pilna attieksme. Terapeits nedrīkst būt kritizējošs. Pat neliela kritika šādiem pacientiem var izraisīt atraidījuma sajūtu vai vainas sajūtu.
Depresīvi pacienti iekšēji sagaida, ka tiks atraidīti. Atraidījumu viņi var sajust dažādos terapijas brīžos. Piemēram, terapeits iet atvaļinājumā, un pacienta sajūtas ir tādas, it kā viņš tiktu pamests, it kā terapeitam būtu vienalga, kas ar pacientu notiek. Šīs ir pacienta sajūtas, kas nāk no pagātnes – no laikiem, kad viņš jutās pamests un nevienam nevajadzīgs. Terapijā, runājot par šīm sajūtām, pacients pamazām atceras dažādus notikumus no bērnības, kur viņš bija juties vientuļš, izmisis, nobijies. Bērns viens pats nespēj izturēt šādas sajūtas, tās tiek uzkrātas zemapziņā, vēlāk izpaužoties kā depresijas simptomi. Psihoterapijā kopā ar terapeitu cilvēks spēj runāt par šīm smagajām jūtām. Psihoterapeita uzdevums ir palīdzēt izturēt šīs smagās sajūtas, palīdzēt saprast, kā tās radušās, palīdzēt ieraudzīt, kā tās negatīvi ietekmē pacienta dzīvi. Kad pacients sāk apzināties, kas ar viņu notiek, viņš ierauga, ka pasaule nav nemaz tik atraidoša un tumša, kā viņam izskatījās. Viņš sāk sajust, ka cilvēki ir gatavi viņu pieņemt tādu, kāds viņš ir. Paralēli viņš atklāj jaunus uzvedības modeļus, kuri nodrošinās to, ka viņš nepaliks viens.
Psihoterapijas gaitā cilvēks ierauga, piemēram, ka citu intereses viņam ir svarīgākas par savējām. Viņš sāk saprast, ka, rūpējoties par citiem, nodara pāri sev. Pacients sāk atpazīt vainas sajūtu, kura saka: „Ja tu rīkosies tā, kā tev pašam gribās, tad tu nodarīsi pāri citiem. Tu būsi pelnījis to, ka tevi pamet.” Vainas sajūta depresīvus cilvēkus moka ļoti nežēlīgi. Terapijā var paiet ilgs laiks pirms cilvēks iemācās to atpazīt sevī un stāties tai pretī. Sākotnēji pacients saka, piemēram, tā: „Es neesmu pietiekoši labs, lai varētu strādāt šajā jaunajā darbā, ko man piedāvā. Kolēģi saka, ka es tikšu galā, bet droši vien viņi kļūdās, novērtēdami mani tik augstu.” (Te var skaidri saredzēt vainas sajūtu, kas padara cilvēku sliktāku savās acīs.)
Pēc kāda laika terapijā pacients saka: „Man gribētos strādāt jaunajā darbā. Tikko es sāku par to domāt, tā sajūtos vainīgs it kā darītu kaut ko sliktu. Es saprotu, ka šī vainas sajūta nāk no bērnības, taču nespēju tikt tai pāri.” Vēl pēc kāda laika terapijā: „Esmu ieguvis jauno darbu un daru to veiksmīgi. Šad un tad es sajūtos vainīgs, bet šī sajūta pakāpeniski mazinās.” Darbs ar vainas sajūtu ir viena no svarīgākajām tēmām depresīvu pacientu psihoterapijā.
Depresīvi pacienti bieži nespēj dusmoties. Viņi jūt, ka dusmoties ir slikti. Dusmoties varētu vienīgi, ja būtu jāaizstāv kādu citu cilvēku. Ja šim pacientam kāds dara pāri, tad, tā vietā, lai sadusmotos un cīnītos, viņi izjūt nespēku, galvassāpes, vēlmi aiziet projām. Psihoterapijā pacients pamazām sāk atpazīt un izjust savas dusmas. Sākotnēji tas biedē, jo „labi” zēni un „labas” meitenes nedrīkst dusmoties. Pacienti saprot, ka šis aizliegums dusmoties nāk no bērnības, kur bērnam radās sajūta – ja es dusmošos, tad mani pametīs. Pacienti ierauga, ka dzīvē nemaz tā nav, ka dusmu vai neapmierinātības izteikšana izraisītu pamešanu. Tieši otrādi, ja attiecībās var izteikt dusmas un tās pieņemt, tad attiecības uzlabojas. Terapijas gaitā pacienti sāk dusmoties un mācās dusmas izmantot savā labā. Tas dod lielu gandarījumu, jo nespēka un vainas sajūtas vietā nāk spēka sajūta un pārliecība par sevi.
Ir ļoti grūti aprakstīt psihoterapijas procesu. Jebkurš apraksts ir vispārīgs. Parasti ļoti atšķiras tas, ko cilvēki sagaida no psihoterapijas, no tā, ar ko viņi sastopas īstenībā. Cilvēki sastopas ar tām savas apziņas daļām, kuras gadiem ilgi ir no sevis slēpuši. Tas var būt aizraujoši un interesanti, var būt arī ļoti smagi.
Noslēgumā gribu pateikt, ka depresija ir ārstējama. Cilvēkiem ir jāturpina meklēt risinājumi arī tad, ja situācija šķiet neatrisināma. Ja cilvēks netiek galā pats, tad ir iespējams vērsties pie speciālistiem.