No kā cilvēki baidās? Bērni var baidīties no tā, ka viņus apsaukās, aizskars fiziski. Pusaudži var baidīties no tā, ka tiks izsmiets viņu izskats. Skolotāji var baidīties neveiksmīgi novadīt stundu, var baidīties no kolēģu kritikas. Vecāki bieži baidās par to, vai viņi ir pietiekoši labi vecāki. Un visi cilvēki var baidīties un baidās tikt atstumti, baidās palikt vieni.

      Vai just šādas bailes ir normāli? Vai varbūt tā ir neiroze?

      Neiroze sākas tad, kad bailes kļūst pārmērīgi izteiktas, vai arī cilvēks nejūt bailes pietiekošā daudzumā. Ja bailes kļūst pārmērīgas, tad to sauc par baiļu neirozi. Cilvēks cieš un viņam kļūst grūti piepildīt savas vajadzības.

      Visas iepriekš aprakstītās bailes var strādāt cilvēka labā vai arī, ja tās ir pārmērīgas vai neizteiktas, var kaitēt. Piemēram, pusaudža bailes no izsmiekla mudina atrast uzvedības veidus, kuri nodrošina cieņu vienaudžu vidū. Tas var skanēt paradoksāli, bet tieši bailes ir tas, kas liek stāties pretī tam, kurš mēģina aizskart. Tātad bailes tikt izsmietam liek mobilizēties un atbildēt izsmējējam. Tā uz uzbrukumu: „Tev ir ausis kā lokatori,” pusaudzis mierīgi atbild: „Padomā labāk, pēc kā tavs deguns izskatās.” Turklāt ir jāskatās acīs, neizrādot savas bailes. (Šādi tiek nodoti vairāki vēstījumi – es nepieņemu to, ko man gribi uzkraut; zema pašapziņa ir tev; es nepieļaušu necieņu pret sevi.) Ja to izdodas pateikt, tad apkārtējie sāk respektēt. Kā sava apsmiekla objektus viņi meklēs tos, kuri ir gatavi pieņemt upura lomu.

      Ja bailes ir pārmērīgas, pusaudzis nespēj sevi aizstāvēt. Viņš var sākt baidīties iet uz skolu, jo tur var sastapties ar tiem, kas viņu izsmies. Viņa prātā bieži būs uzmācīgas ainas, kurās viņu apsmej un viņš nespēj to pārtraukt. Pusaudzi var sākt biedēt viss, kas saistās ar skolu, vienaudžiem. Pazemināsies sekmes, saruks draugu loks. Ārēji šāds pusaudzis var izskatīties dažādi – nobijies vai “iedomīgs”, ātri saraudināms vai tāds, kuram viss ir vienalga.

      Ja apsmietais pusaudzis savas bailes no apsmiekla neizjūt, tad tas nozīmē, ka viņš tās “norij” (apspiež). Vienaudžiem var izskatīties, ka viņš “tēlo”, it kā viņu neuztrauktu apkārtējo attieksme. Tāds uzvedības modelis var piesaistīt apsmieklu vēl vairāk, jo cilvēks nereaģē adekvāti. Tāds pusaudzis var kļūt par izstumto un sākt justies kā “baltais zvirbulis”. Abos gadījumos – gan tad, kad pusaudzis izjūt pārmērīgas bailes, gan tad, kad viņš tās it kā neizjūt vispār, viņš īstenībā ir pilns ar bailēm, kuras traucē kļūt populāram un pieņemtam vienaudžu vidū.

      Kādēļ vienam cilvēkam bailes palīdz, bet citam kaitē?

      To nosaka vairāku faktoru kopums. Izdalīšu trīs faktoru grupas – ģenētiskie jeb bioloģiskie faktori, sociālie faktori un psiholoģiskie faktori. Šo faktoru savstarpējā mijiedarbība nosaka to, cik stipri un dzīvotspējīgi esam, vai spēsim sadzīvot ar savām bailēm, vai arī tās mums kaitēs.

      Katram cilvēkam no dabas ir dots gēnu komplekts, un, atkarībā no tā, katram ir lielākas vai mazākas spējas tolerēt (pieņemt, izturēt) spēcīgas emocijas, piemēram, bailes. To ir ļoti svarīgi apzināties, jo sabiedrībā ir manāma tendence izveidot vienus standartus visiem. Ja kāds no dabas ir bailīgāks, tad bieži vien viņš tiek pazemots un izsmiets vai kritizēts. Un iedzīts dziļāk bailēs. To ļoti spilgti var redzēt ģimenēs, kurās attieksme pret bērniem ir relatīvi vienāda, taču viens bērns spēj kļūt neatkarīgs un veidot savu dzīvi, bet otrs ir bailīgāks un var tā arī nekad nepieaugt. Otrs bērns varētu ciest, piemēram, no agarofobijas – baiļu neirozes, kad cilvēks baidās viens pats iziet ārpus mājas. Te vecākiem vienkārši jāpatur prātā, ka katrs bērns ir atšķirīgs, un tas ir normāli, ka dažiem nepieciešams vairāk uzmanības un mierinājuma nekā cietiem. Ja tas viņam tiktu dots, tad viņš spētu vairāk tolerēt savas bailes un neciestu no baiļu neirozes. Tātad labvēlīgi psiholoģiskie un sociālie faktori var palīdzēt pārvarēt ģenētisku vājumu.

 

      Sociālie faktori.

      Jo drošākā sabiedrībā dzīvojam, jo drošāki būsim. Katru atsevišķu indivīdu ietekmē tas, kādā vidē viņš dzīvo, kādi cilvēki ir apkārt – vecāki, skolotāji, draugi, cik garīgi un fiziski droša ir šī vide. To ietekmē dažādi ārēji notikumi – dabas katastrofas, karš, pārvākšanās uz jaunu dzīvesvietu, pāriešana mācīties uz citu skolu, tuvinieku nāve. Jebkurš no šiem notikumiem iespaido cilvēka psihi. Cilvēks var nemainīties, var kļūt stiprāks vai, ja nelabvēlīgā ietekme pārsniedz kādu noteiktu kritisko punktu, var attīstīties neiroze. Piemēram, četrus gadus vecam zēnam, kura abi vecāki strādā, nomirst vecmāmiņa. Vecmāmiņa bija tā, kas mājās audzināja zēnu. Vecākiem tajā laikā bija finansiālas grūtības. Zēns lielā steigā tika iekārtots dārziņā. Ejot uz dārziņu, zēns izjuta lielas bailes, viņam likās, ka viņu dārziņā atstās pavisam. Zēns par šīm bailēm nevienam neteica. Viņš centās neraudāt, būt stiprs kā tētis. Te ārēji notikumi – vecmāmiņas nāve un iešana dārziņā sajaucas ar iekšējiem emocionāliem notikumiem – sāpēm par vecmāmiņas nāvi un bailēm, ka viņš tiks atstāts dārziņā. Ja vecāki nepalīdz šādas sāpes pārdzīvot, nenomierina nobijušos zēnu, tad nākotnē var attīstīties baiļu neiroze. Labvēlīgu cilvēku klātbūtne un mīlestība var palīdzēt pārvarēt nelabvēlīgus ārējus notikumus. Svarīgi ir izvēlēties un veidot ap sevi pēc iespējas labvēlīgāku sociālo vidi.

 

      Psiholoģiskie faktori.

      Tas, ko cilvēks redz, dzird un jūt sev apkārt, un tas, kā viņš interpretē notiekošo, veido cilvēka iekšējo pasauli. Tā bērns no vecākiem „paņem” viņu bailes vai drosmi, „izlaižot” to caur savu prizmu. Ja vecāki grib, lai bērns justos droši, tad viņiem pašiem jājūtas pietiekoši drošiem un jāspēj nomierināt bērnu tad, kad tas ir nepieciešams.

 

      Faktori, kas var veicināt vai aizkavēt baiļu neirozes attīstību.

      Vecāku klātbūtne. Lai bērns justos droši, vecākiem jābūt blakus – jāveido droša vide bērna attīstībai. Pirmajos dzīves gados bērns un mamma ir tik cieši saistīti kā viens vesels. Mamma ar fizisku un emocionālu klātbūtni veido drošu vidi bērnam, kurā viņš spēj atvērties un attīstīties. Tētis pasargā mammu un bērnu no apkārtējās pasaules draudiem. Pamazām, balstoties uz savu pozitīvo pieredzi, bērns nobriest gan fiziski, gan garīgi un psiholoģiski atdalās no mammas. Viņam veidojas sava iekšējā pasaule. Te vecāku uzdevums ir būt klāt, neielaužoties bērna iekšējā pasaulē – vecāki pasargā no briesmām un vienlaikus izturas ar cieņu un mīlestību pret jauno personību. Vecākiem ir jāatrodas noteiktā „psiholoģiskā attālumā” no bērna – ne par tālu, ne par tuvu. Jo bērns lielāks, jo šis attālums pieaug.

      Ja vecāki ir pārāk tālu, bērns jūtas pamests. Tas ir sākums bailēm palikt vienam. Piemēram, kā minētajam zēnam pietrūka vecāku klātbūtnes, brīdī, kad nomira vecmāmiņa, un viņš sāka iet dārziņā. Vecākiem būtu jābūt pietiekoši ilgi kopā ar zēnu, lai viņš pastāstītu vai izspēlētu caur spēlēm savas domas vai sajūtas par vecmāmiņas nāvi. Var gadīties – kādā brīdī viņš saka: „Vecmāmiņa nomira, jo es viņai uzspļāvu. Tagad jūs atstāsiet mani dārziņā (saka ar bailēm balsī).” Te vecākiem būtu jāierauga pasaule ar četrus gadus veca zēna acīm, jācenšas sajusties tā, kā viņš varētu justies, saredzēt notiekošo tā, kā to redz viņš. Diezgan briesmīgs pārdzīvojums: “Es esmu izraisījis vecmāmiņas nāvi. Mani tagad atstās dārziņā – tik slikts es esmu.” Vecākiem jābūt spējīgiem izjust bērna sajūtas un nomierināt viņu. Te ir svarīgi, lai vecāki izjustu, kādi vārdi vai darbi varētu nomierināt bērnu, un ir nepieciešams, lai viņi spētu tos dot. Bērns sajutīsies labs un mīlēts, ja labi un mīloši būs vecāki.

      Ja vecāki ir pārāk tuvu, bērns nevarēs sajusties kā neatkarīgs veselums. Viņš var sajust iznīcināšanas bailes. (It kā viņam nebūtu tiesības būt). Ir vecāki, kuri pārāk cenšas kontrolēt un “rūpēties” par bērniem. Tādi vecāki ieiet bērnu istabās bez klauvēšanas, lasa bērnu dienasgrāmatas, pārbauda kabatas. Sabiedriskās vietās bieži var redzēt šādus “pārlieku saspringtus” vecākus: „Nerunā tik skaļi. Neskrien. Nesmejies. Neesi tik nopietns. Skaties tur uz to un to. Tagad paskaties uz šo pusi. Neēd tik daudz. Tev ir jāēd vairāk.” Ja šāda “audzināšana” notiek nepārtraukti, tad bērnam nav vietas būt. Viņa Es nevar attīstīties. Bērns dzīvo nemitīgās bailēs, ka “izķidās”, “uzbāzīsies”, “iebruks”, “audzinās”, “mācīs dzīvot”. Skolā tādi bērni kļūs par tiem, kuriem dara pāri vai arī par pāridarītājiem. Gan vieni, gan otri izjūt ciešanas un nesaprot, kas ar viņiem notiek, viņi nespēj ietekmēt un veidot savu dzīvi. Upuri it kā sastingst uzbrucēju priekšā, izjūt milzīgu diskomfortu vai bailes. Varmākas kaut kas dzen atkal un atkal darīt pāri citiem, neskatoties uz to, ka viņi zaudē draugus, tiek izstumti no sabiedrības. (Abos gadījumos visu nosaka bailes tikt iznīcinātam. Pirmajā gadījumā tās sastindzina, otrā – liek pārvērsties par uzbrucēju, lai šīs bailes simboliskā veidā iznīcinātu.) Notiekošajā nevajadzētu vainot ne vecākus, ne bērnus, viņi visi jau daudz ir cietuši. Lai pārtrauktu ciešanas, vecākiem būtu jāpalīdz saprast, kas notiek ar viņiem pašiem un viņu bērniem. Kādēļ vecākus satrauca tas, ka bērns skaļi runā lielveikalā? Varbūt viņi baidās par to, kā viņi izskatās apkārtējo acīs? Vai viņi jūtas pietiekoši labi vecāki? Vai varbūt tiešām skaļa bērna runāšana var izraisīt kādu neatgriezenisku ļaunumu?

      Bērnu iebiedēšana ir ļoti izplatīta “audzināšanas” metode. “Ja tu neēdīsi zupu, atdošu tevi sētniecei.” “Ja tu aiztiksi savu krāniņu, tad tas sapūs un nokritīs.” “Ja tu kārtīgi nepieskatīsi savu brālīti, tad tētis aizies no ģimenes.” Vecāki šādi biedē bērnus, lai bērni klausītu, taču viņi neizjūt, cik stipri tas bērnu nobiedē. Viņi it kā nesaprot, ka bērni teikto uztver burtiski. (Katrs var pamēģināt iedomāties, kā tas ir būt, piemēram, piecus gadus vecam zēnam, kurš domā, ka tiks atdots sētniecei. Kā ir būt zēnam, kura krāniņš drīz nokritīs, un tētis aizies no ģimenes, jo mazo brālīti pieskatīt nemaz negribas.) Kad bērns izaug, viņš it kā aizmirst to, kā tika biedēts bērnībā, bet iedzītās bailes var parādīties sastinguma, nespēka, baiļu veidā situācijās, kad būtu jāpieņem personīgi lēmumi. Iebiedēšana, kas nāk no bērnības, var parādīties baiļu neirozes veidā.

      Baiļu nodošana no paaudzes uz paaudzi. Ja vacāki ir pārpildīti ar bailēm, šīs bailes viņi neizbēgami nodos bērniem. Tā vecāki, kas ir pārcietuši karu vai izsūtījumu, var visu dzīvi sev līdzi nēsāt sajūtu, ka kāds var viņiem uzbrukt, ka var pietrūkt ēdiena. Atbilstoši šīm sajūtām viņi arī izturas un iemāca saviem bērniem pārāk piesardzīgu izturēšanos. Šīs vecāku bailes bērnos var izpausties visdažādākajās situācijās – sieviete baidās meklēt jaunu darbu, puisis neuzdrīkstas iepazīties ar meiteni, kura patīk. Psihoterapijā, pētot pacienta bailes, bieži atklājas, ka tās sakņojas vecāku un vecvecāku pagātnē.

      Dusmas netiek izmantotas kā sargājošs spēks. Ir ģimenes, kurās nav pieņemts dusmoties. Līdz ar to nav iespējams cīnīties draudīgās situācijās. Ģimenes locekļi nejūtas pasargāti – aug bailes. Bieži vecāki nav apmierināti ar audzinātājām bērnudārzos vai skolotāju darbu skolās, taču savu neapmierinātību un dusmas neizsaka. Bērns saņem pieredzi, ka sevi aizstāvēt nav iespējams. Viņš iemācās nedusmoties, necīnīties par sevi. Tas viss veicina baiļu uzkrāšanos. Te ir nepieciešams uzdrīkstēties cīnīties par sevi un saviem bērniem arī tad, ja izteikt neapmierinātību ir ļoti grūti un ir jāmokās ar vainas sajūtu. Secinājums – dusmas, izteiktas adaptīvā (piemērotā, adekvātā) veidā, ir sargājošs spēks.

      Ja iepriekš minētie faktori sasummējas līdz kādam kritiskam punktam, tad attīstās baiļu neiroze.

Parādās virkne traucējumu, kas sāk apgrūtināt cilvēka dzīvi. Agarofobijas gadījumā cilvēks baidās atrasties sabiedriskās vietās, baidās izbraukt tālu no mājām. Sociālās fobijas gadījumā baidās atrasties uzmanības centrā vai izraisīt apkārtējo nosodošu attieksmi. Specifiskas fobijas gadījumā cilvēki baidās no konkrētām situācijām – atrasties šaurās telpās, ēst sabiedriskās vietās, baidās saslimt ar kādu noteiktu slimību... utt. Visu iepriekš minēto baiļu laikā ir arī dažādi citi simptomi – pastiprināta sirdsdarbība (“sirds lec pa muti ārā”), svīšana, sausums mutē, elpas trūkums, reibonis, vājums, bailes nomirt un citi simptomi. Visi šie simptomi var būt izteikti dažādā pakāpē – no bailēm, kuras uzmācas, bet ir pārvaramas, līdz pat tam, ka cilvēks nespēj strādāt un veidot attiecības. Bailes var aizvien pastiprināties. Traucējumiem pieaugot, neiroze var pārvērsties par psihozi. Psihozes gadījumā bailes kļūst aprijošas, var pievienoties murgi (nepareizas domas, kas nesaskan ar realitāti), piemēram: cilvēks var domāt, ka ir kādi cilvēki, kuri grib viņu nogalināt; var pievienoties halucinācijas – cilvēks sāk dzirdēt to, kā patiesībā nav. Piemēram, garāmgājēji it kā saka: „Re, tas ir viņš – tas, kuru drīz novāks.” Robeža starp neirozi un psihozi nav skaidri izteikta. Dažkārt aiz šķietami viegliem neirozes simptomiem var slēpties dziļāki traucējumi. Baiļu neirozes diagnozi var uzstādīt tikai kompetents speciālists – psihiatrs vai psihoterapeits.

      Ko darīt? Ja cilvēki jūt, ka bailes ir pārmērīgas, nevajag ciest – jāsāk meklēt risinājums. Būtu jācenšas novērst iepriekš minētie faktori, kuri dzen neirozē. Daudz var palīdzēt cilvēki, kuriem nav problēmu ar bailēm. Jācenšas pārņemt šo cilvēku pozitīvo pieredzi. Ja paša spēkiem cilvēks netiek galā, jāvēršas pie speciālista un jāuzticas viņam. Ja cilvēkam ir apendicīta iekaisums, viņš pats nevar to izoperēt. Ir jāuzticas ķirurgam, un ķirurgs palīdzēs. Līdzīgi cilvēkam, kurš jūt, ka iekšējā pasaulē kaut kas nedarbojas kā gribētos, ir jāvēršas pie psihoterapeita. Psihoterapeits palīdzēs.

      Psihoterapeits izvērtēs pacienta stāvokli un pateiks, kāda ārstēšana būtu nepieciešama. Vai šajā konkrētajā gadījumā visvairāk var palīdzēt individuālā psihoterapija, grupu terapija, ģimenes terapija. Palīdzēt var gan kognitīvi biheivoriālā, gan psihodinamiskā, gan eksistenciālā terapija.

      Es pats strādāju, izmantojot psihodinamisko psihoterapiju un mazāk kognitīvo terapiju. Šajā rakstā neaprakstīšu detaļās pacientu ārstēšanu. Minēšu dažus principus, kurus nepieciešams ievērot, lai varētu palīdzēt pacientam ar baiļu neirozi.

                    1. Terapeitam jābūt pietiekoši sasniedzamam, lai pacients justos pasargāts un reizē jādod pietiekoša „telpa”, lai pacients varētu veidot savu jauno, drošo iekšējo pasauli. Terapeits nedrīkst būt pārāk uzbāzīgs.

                    2. Terapeitam jāspēj tolerēt (pieņemt, izturēt) visas bailes, kuras ir pacientā. Jāparāda, ka viņš ir gatavs būt kopā ar pacientu viņa bailēs.

                    3. Palīdzēt pacientam saprast, no kurienes bailes nāk, kādā veidā tās ir uzkrājušās. (Pagātnes pieredze, uzvedības modeļi, kas noveduši pie neirozes attīstības.) Tiklīdz pacients to ierauga, viņš var sākt mainīties. Piemēram, sākumā cilvēks baidās meklēt jaunu darbu, jo darba devēji var nokritizēt viņa spējas vai izglītību. Tad viņš saprot, ka traucējošais faktors ir viņa paša bailes. Tad viņš ierauga, ka pārmērīgās bailes intervijas laikā ir bailes, kuras nāk no pagātnes. Pacients sāk šīs bailes atpazīt un viņam izdodas paskatīties uz tām no malas. Te pacients jau sāk spēt piedalīties darba intervijās, neskatoties uz to, ka pagātnes bailes vēl ir jūtamas. Veidojas jaunā pozitīvā pieredze – pacients spēj piedalīties darba intervijās, viņš spēj saprast, kas ar viņu notiek, viņš sāk veidot savu dzīvi. Pozitīvā pieredze, spējas sevi saprast un atrast piemērotus domāšanas un uzvedības modeļus veido neatkarīgu, drošu personību.

                   4.  Palīdzēt izmantot dusmas kā sargājošu un virzošu spēku.

Nobeigumā gribu uzsvērt, ka baiļu neirozes ir ārstējamas. Un ir iespējams iemācīties sadzīvot ar savām bailēm un pārvarēt tās. Jo vairāk cilvēks iepazīst un iemīl sevi, apzinās sevi kā vērtību, jo mazāk vietas paliek baiļu neirozei.